Es braucu ar autobusu kaut kur laukos un šoferis bija izdomājis, ka vēlos izkāpt konkrētā pieturā uz kuru viņš speciāli taisīja līkumu savā maršrutā. Lai arī tā nebija mana, es tomēr nolēmu izkāpt, lai baudītu vietu. Tik tiešām, uzkāpjot pakalnā, skatam pavērās mazs, ēnains un tumšs ezers. Šis ezers stāvajos krastos, koku lapu mirguļošana, turpat atstāts kāda velosipēds ar dīvainu it kā brūnas ādas apvalku vai somu, kas bija iemontēts starp rāmja caurulēm. Tā bija vieta, kur mūžīgi valdīja draudzība, miers un bezrūpība.