Ar lielu aizrautību noriju "Jelgava 94". Es pats varētu uzrakstīt grāmatu, kura sauktos "Ogre – Rīga 96". Tā grāmata tiešām man lika paskatīties no malas uz sevi un reizē sajusties tā, it kā man atkal būtu 17 vai 18. Tā grāmata tiešām ir gandrīz par mani. Metāls, gari mati, braukšana bez biļetes, koncis Robinsonā un Pagrimušais laikmets, urlas un dabūšana pa muti, ģitāras spēlēšana un grupas dibināšana, dažkārt alkohols un (trenažieru)zāle, pusbandīti. Bet man bija čomi arī no elektroniskās deju mūzikas nometnes – tātad var piemest klāt arī reivu apmeklējumus. Iešana ar kājām no centra uz klubu Panna. Stopēšana uz Sinepēm un medu, kur iekšā tika iemānīts alkohols, kas dziļi noslēpts sarullētā guļammaisā. Vēl naktsmājas kaut kādā mistiskā Madonas dzīvoklī. Un mūzika mūzika mūzika.
Grāmatai ir mazliet bēdīgas beigas, šķiet, ka Jānim ir kaut kāda 30 gadnieka krīze, kad atkal ir vēlme atgūt to pasauli, kurā neeksistē iešana uz darbu, finanšu plānošana, pasaule, kurā viss nozīmīgais ir tagad un nekad nebeigsies. Kaut gan, liekas arī, ka Jānis pats apzinās, ka viss ir noticis tā kā tam jānotiek un viss jau principā ir ok. Arī es šobrīd neraujos uz koncertiem vai festivāliem, gluži pretēji, man šķiet, ka lielākā daļa ir garlaicīgi un grupas diezgan lieli mēsli (ar atsevišķiem izņēmumiem), bet man nav tā sajūta, ka dzīve pēc apmēram 24 būtu izniekota. Jā, gluži kā Jānis es mācījos, strādāju, ceļoju, satikos un šķīros. 2000ie šķiet tādi kā aizņemtāki, bez spožām krāsām un bezatbildīguma valdzinājuma. Tas nekas, mūzika man joprojām turpinās, turklāt daudz augstākā kvalitātē, daudz pilnīgākā veidā. Protams, ka ļoti daudz domāju, kur dabūt naudu, kas notiks rīt un vai nebūtu laiks jau ieviest savu ģimeni. It īpaši tagad, kad saproti, ka lejupielāžu laikmetā mūzika ir reāli devalvējusies, kas mana darba augļus padara vēl nezincikreižu neienesīgākus. Es šodien redzēju divus sīņus ap 40. Iespējams, ka viņi bija jaunāki, taču acīmredzot dzīvojot pasaulē bez rītdienas, var zust laika izjūta. Tie divi šķiet klausījās kaut kādu metālu vai industrial no telefona. Izskatījās pēc nošņurkušiem, pusizbijušiem metālistiem. Vai tā es gribētu turpināt skaistos 16? Nē, negribētu gan. Visam savs laiks un iesprūst vienā laikā nozīmē apstāties savā attīstībā. Bet attīstībai ir vērtība. Metafiziska, bet tomēr īsta un reāli pastāvoša.