Par cik es principā esmu vienmēr bijis mikrorajonu (rīgas downtown) iemītnieks bērnībā, bet jaunību pavadījis mazpilsētā ar padomju plānojumu, tad ir pilnīgi skaidrs, ka rīgas centrs un tuvais centrs ar saviem graustiem šķiet creepy. Tieši tas bija tas vārds, tas īstais vārds, ar kuru beidzot es varu noformulēt savas izjūtas. Vecas mājas, lai cik valdzinošas un interesantas tās nebūtu, tomēr ir creepy. Tur dzīvot ir creepy, mazie pagalmiņi un it īpaši vecās kocenes ir creepy. un es vispār nesaprotu, kāpēc agrāk cilvēkiem patika sabūvēt visu kopā tā, ka lielākajā daļā mitekļu neiespīd saule, visi var skatīties viens otra logos (kuri ir dažu metru attālumā viens no otra) un ielas troksnis lepni spiežās iekšā caur slēģiem. Ok, toreiz viss nebija ne tuvu tik urbanizēts un industralizēts, bet tas neatceļ to, ka mājas ir kā šprotes bundžā viena pie otras. Viņiem toreiz 19/20 gs. mijā patika pavadīt vasaru pilsētā? Un man tagad šķiet, ka tāda sajūta man ir bijusi kopš bērnības.