21122012

citreiz es atkal aizdomājos par jēgu un nozīmi - tādam pavisam stulbām kategorijām, un līdz smieklīgumam novazātās klišejās es saskatu kaut kādu būtību un apslēptu vēstījumu, kas varbūt (jā jā!) domāts tikai un vienīgi man. piemēram, tas pēdējas ceļojums kopā ar tevi, mūsu pēdējais sekss, pēdējā reize zem vienas segas... un tad - no otras puses - mana izturēšanās mūsu pirmajā randiņā, tavs skatiens pirms pirmā skūpsta, mans mulsums pirms otrā un tad visi tie pārējie vakari, kuros es tevi uzskatīju tikai par.... nē, nevis tikai, un tomēr. par īslaicīgu paziņu. da nozīme tam visam kāda, a?

bet tad es atkal nospriežu, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek, un ne savādāk, bet pēc pāris stundām ļaujos nejēdzīgām ietekmēm, ko izriasījuši jau atkal pāris nekonkrēti vārdi, kurus teikusi persona, kuru tik neprātīgi mīlu, bet kurai nepiemīt ne mazākā izpratne par iejūtību vai varbūt tieši otrādi - tā ir apzinātā čakarēšana, viena nolāpīta čakarēšana. jā, tad es uzreiz krītu par upuri paranojai, čakarētāji un čakarētājas tad uzbrūk no visām pusēm un vistrakākā ir tā nedrošības sajūta - kā gaisa tramvajs, kas iekārts paša mīlestībā, bet es gribu, lai trose plīst, lai viss mans tramvajs krīt.

ja vien mana mīlestība būtu tāda nelāgā ietekme. ja vien tas būtu viens kaitīgs pieradums. tad - ok, mammu - es saprotu, par ko ir runa, par netīrām šļircēm vai sabojātu redzi, vai abiem kopā. tad - ok, mammu - es kļūšu beidzot par labu cilvēku un nekad vairs neiemīlēšos, bet uzreiz domāšu tikai labas domas.

bet tad es atkal nospriežu, ka tas viss ir baigais absurds. ka man jāatrod kāds dziļāks potenciāls, vispusīgāka saskarsme un - galu galā - kopīgas intereses, ibio. fakts, nu, reiz ir tāds, ka mīlu es skaistumu, čaulu, tukšu harizmu. uhh, kā mīlu.

un vēl citreiz tie ir tikai īsās dzīves lielie sīkumi.
un vēl citreiz tas ir tikai galvā, kaķīt.
un vēl citreiz jāiet jāpiš mēness debesīs.
un vēl citreiz mani interesē tikai debesis.