desmitos · piecpadsmit

Pa vidu savam miegam un nomodā būšanai, drebuļiem, aukstumam un kurstumam es redzēju sapni ar ļoti zilām debesīm, tā bija ziema, un tur bija aizsalusi jūra. Viss bija tik spožs un tīrs, un jūras vidū bija antīkās kolonnas.
Es ļoti sailgojos pēc zilām debesīm.

Vienmēr, kad man kaut kas nesanāk ar to elektronisko katalogu, man negribas neko arī tām tantēm jautāt, jo es vienkārši neticu, ka viņas zinās un man palīdzēs. Šodien, piemēram, trīs dažādas bibliotēkas tantes, cenšoties man palīdzēt noskaidrot, vai man vajadzīgā grāmata ir vispār Latvijā (īstenībā divas grāmatas), pēc jautājuma uzklausīšanas uzreiz man jautāja: "Bet vai jūs esat reģistrējusies??" Nu, protams, ka esmu! Šajos mirkļos es par viņām domāju to pašu, ko par "Drogas" robotmeitenēm- pārdevējām.
P.S. Beigās izrādījās, ka to grāmatu tomēr nav. Un man bēdīga sejiņa.

Es satiku savu bijušo draugu Anriju, un mēs devāmies ēst pankūkas. Viņam bija sarkana jaka. Sēdējām tādā necilā ieskrietuvē pie maza apaļa galdiņa viens otram pretī un ēdām tikko ceptas pankūkas ar cukuru. Pēc tam mēs devāmies skatīties, kā Baibai dzimst bērns. Laukā bija tas diennakts laiks, kad īsti nevar pateikt- rīts vai vakars. Viss tāds pelēcīgi violets, ar maigi rozā slāņu mākoņiem. Un gaiss bija pils ar putekļiem, ko veidoja melni smilšu graudiņi, smalko jo smalki sabersti. Tie bija akmeņogļu putekļi. Mēs gājām uz Saules ielu 23. Tā bija stūra koka māja, kurai ar pamatīgi izkaltušiem dēļiem bāli pelēkā krāsā bija aiznagloti visi logi. Ielas pretējā pusē atradās Barona ielas 44 numura māja, kurā ir kurpju veikals "Charles & Keith". Bet tas bija koka māju rajons. Nebruģētās ielas bija ļoti šauras, un vietām mētājās smilšu čupas, un visām mājām bija tikai viens stāvs, viens vai divi logi, kas bija vai nu aizgaloti vai aiztaisīti ar slēģiem, bet varēja redzēt debesis, kas laikam vēstīja par tuvojošos apokalipsi. Tā drīzāk bija tāda sajūta, ka tūlīt notiks kaut kas liels un nenovēršams. Mēs iegājām mājā, satikām Raimondu, kas teica, ka mums vēl ir mazliet jāpagaida, lai ieejam un pasēžam virtuvē. Tur viss tādā kā bēšā krāsā. Uz virtuves galda vaskadrāna, kas galīgi nodilusi un vietām sagriezta ar nazi, divas baltas krūzītes ar aukstu melno tēju. Stūrī netīra izlietne. Šeit noteikti nedzīvo Baiba, tā nav viņas māja, tāda nekārtība, grīda nemazgāta jau nedēļām, var redzēt,ka te dzīvo suns, kurš ēd no konservu bundžas. Ienāk Raimonds un saka, ka varam doties uz istabu. Baibai ir gari mati, kas rūpīgi pārlikti pār viņas kailo plecu, viņa guļ tādā kā zvilnī, kas ideāli pielāgojies viņas ķermeņa izliekumam. Viņa nemaz neizskatās nogurusi, tur rokās bērniņu, kas laikam ir meitene, satīta baltos palagos. Bet tas baltais nav īsi balts, tam ir violeta nokrāsa. Tā ir arī visā istabā. Pelēkie dēļi ir violetīgi. Aiznaglotajam logam ir dienas aizkari, kas sabīdīti uz kreiso pusi. Var redzēt, ka aizkaros ir sakrājušiem putekļi. Uz metāla aizkaru stangas karājas Ziemassvētku lampiņu virtene, bet tā ir tāda kā manā bērnībā- lielām lampiņām, kas visas turas pie koši rozā elektības vadiņa, un baltu štepseli galā, kas nav ieslēgts, bet lampiņas tik un tā spīd.