Un kas man vēl lika vilties- Liepājas teātra "1984". Tur bija foršas lietas (diezgan daudz, bet tajā traģēdijā... eh) un patika dažu aktieru tēlojumi. Bet- ja es vēl uz skatuves redzēšu, ka orgasms tiek aizstāts ar šampanieša atkorķēšanu (bez kaut kāda ironiska pamata), tad es iešu projām, jo parasti ar vienu stulbību nepietiek un būs nākamās. Es eju uz teātri , jo man patīk teātris un man patīk skatīties, kā spēlē teātri, nevis to, kā kāds uz skatuves pārbauda to, cik labs kino režisors viņš varētu būt.
Un izrādei ir uzlikts vecuma ierobežojums "14 plus". Bet uz skatuves gandrīz visu laiku ir apmēram 10 gadus veca meitene (tā laikam ir Herberta Laukšteina meita vai mazmeita- kāda starpība- viņa jau drīkst (un izrādes beigās nosmelt visiem pārējiem puķes un končas)).
Vēlāk noskatījos interviju ar Lauru Grozu- Ķiberi, un viņa (režisore) teica, ka tas tāpēc, ka līdz tam vecumam nevajag domāt par šādām tēmām. Iesaku teātriem ieviest vecuma kategorijas atbilstoši interesēm un arī dzīvesveidam, domāšanas vispārējas attīstības plānam. Lai nav nekādu pārpratumu un uz šādām izrādēm neiet arī tie, kas 20 gadu vecumā nevar domāt par šīm svarīgajām tēmām. Un tādi kā es- kas šādi vienkārši negrib domāt. Jo tad man jādomā par tām briesmām, kas ir uz skatuves. Piemēram, klausoties dziesmu par to, ka seksam jāsaka nē, man jādomā par to, vai Vinstons nodos Džūliju. Bet varbūt latviešiem parādījies savs humors, un es neesmu pamanījusi. Ja šādi turpināsim, tad varēsim drīz visus t.s. smagos darbus pārtaisīt par komēdijām un mūzikliem. Uztversim to visu viegli jeb liksim bēdu zem akmeņa un uzdziedāsim.
Lūdzu, kāds izstrādājiet aplikāciju, kas ļaust noteikt, kuru izrādi attiecīgai personai un cik ļoti vēlams redzēt (procentos)! Ja es mācētu programmēt, noteikti tagad šo nerakstītu, bet darītu visu, lai mani teātra apmeklējumi būtu veiksmīgāki.
Un izrādei ir uzlikts vecuma ierobežojums "14 plus". Bet uz skatuves gandrīz visu laiku ir apmēram 10 gadus veca meitene (tā laikam ir Herberta Laukšteina meita vai mazmeita- kāda starpība- viņa jau drīkst (un izrādes beigās nosmelt visiem pārējiem puķes un končas)).
Vēlāk noskatījos interviju ar Lauru Grozu- Ķiberi, un viņa (režisore) teica, ka tas tāpēc, ka līdz tam vecumam nevajag domāt par šādām tēmām. Iesaku teātriem ieviest vecuma kategorijas atbilstoši interesēm un arī dzīvesveidam, domāšanas vispārējas attīstības plānam. Lai nav nekādu pārpratumu un uz šādām izrādēm neiet arī tie, kas 20 gadu vecumā nevar domāt par šīm svarīgajām tēmām. Un tādi kā es- kas šādi vienkārši negrib domāt. Jo tad man jādomā par tām briesmām, kas ir uz skatuves. Piemēram, klausoties dziesmu par to, ka seksam jāsaka nē, man jādomā par to, vai Vinstons nodos Džūliju. Bet varbūt latviešiem parādījies savs humors, un es neesmu pamanījusi. Ja šādi turpināsim, tad varēsim drīz visus t.s. smagos darbus pārtaisīt par komēdijām un mūzikliem. Uztversim to visu viegli jeb liksim bēdu zem akmeņa un uzdziedāsim.
Lūdzu, kāds izstrādājiet aplikāciju, kas ļaust noteikt, kuru izrādi attiecīgai personai un cik ļoti vēlams redzēt (procentos)! Ja es mācētu programmēt, noteikti tagad šo nerakstītu, bet darītu visu, lai mani teātra apmeklējumi būtu veiksmīgāki.