Man priekšējā krēslā apsēdās metālistu pārītis. Es sēdēju un domāju, cik gan jauki viņi mājās krāso viens otram matus. Aizmuguē sēdēja divi puiši, kas burzīja kaut kādu papīra gabalu un runāja par visām iespējamajām melnajām ogām, kādas vien var iedomāties. Kāpjot laukā, viens no viņiem man uzdāvināja no rūtiņu lapas salocītu dzērvīti un teica, lai es pasmaidot.
|