| 32 |
[16. Aug 2016|22:41] |
stulbais rudens.
atkal vecā kaite: ahujena vajag cilvēkus. nevis kaut kā truli bāros, pālī, lai sapīpētu vai lai kāds pajautātu "kā iet?", "kad tu brauc uz dāniju?", "netaisies atkal drīz pārvākties?", bet gan tā pa īstam, lai viņu klātbūtne un vēlme būt tur un ar tevi ir tīra un tāda, kam var uzticēties. šis viss jau atkal ir nonivelējams līdz "man vajag, lai mani vajag". jāpārlasa karmabandha, ja.
nemāku būt ar cilvēkiem. vienmēr jūtos kā kaut kāds stulbs liekais ritenis, kas tiek pieciests tikai pieklājības pēc. tāpēc arī nevienam ar savu klātbūtni neuzbāžos. kaut kādas stulbas emo emocijas, ha. pēdējā laikā drusku besī alkohols, gribās pasēdēt mājās un palasīt, tad atkal kaut kādi aizņemtības uzplūdi. pa starpām dzirdu par draugu draudzēšanos un piedzīvojumiem, un liekas, nē, es zinu, ka draugi aizdraudzēsies un aizpiedzīvojumosies prom. tā jau es saku "man šobrīd negribas cilvēkus". ahujena kā gribas, es vienkārši zinu, ka esot ar viņiem es jūtu kā nespēju būt ar viņiem. tad es sev iestāstu, ka man tos nemaz nevajag, jo tad es varu izbēgt no tās "nespējas ar viņiem būt" sajūtas un iestāstīt, ka es to īstenībā varētu tikai negribās.
stulbai rudens, ja. jūtu kā lēnām lien klāt.
nākamreiz jāuzraksta te kaut kas smieklīgāks un gudrāks. |
|
|
