Sapnis notika saules pielietā, ļoti dažādā mežā. Bija dažādi koki, gan līdzenums, gan pakalni, gan sajūta kā kāpu mežā, gan tumšs egļu mežs. Klajumu gan nebija, bet vietām mežs bija skrajš un ļoti saulains. Mežā bija arī skaistas koka mājiņas un dzīvnieki. Viss bija tik spīdīgs, lai nebūtu droši, ka tā tikai neizliekas spožās saules dēļ. Krāsas nebija pārāk spilgtas, bet likās, ka viss no iekšienes nedaudz spīd, sevišķi dzīvnieki. Dziedāja putni, bija daudz kaķu, kā arī atceros ūdru un vilkus. Visi likās mierīgi, neviens nevienu nemedīja.
No sākuma sapnis tāds arī bija - es gāju pa mežu, skatījos uz dzīvniekiem, klausījos putnu dziesmās, domāju - kas gan dzīvo tajās skaistajās mājiņās? Neviena cilvēka nemanīja. Tad starp kokiem pamanīju lenti, kas stiepās kaut kur no debesīm uz leju. Satvēru to, un pēkšņi jutu, ka tam ir īpaša jēga. Tur otrā galā bija kaut kas nozīmīgs. Vilku lenti uz leju un atklājās, ka tā ir piesieta pie brīnišķīgi skaista, no gaismas veidota lotosa zieda. Tas likās kā ar hēliju pildīts balons - ja es atlaistu, tad zieds aizlidotu. Man tas ļoti patika, bet nezināju, ko ar to visu darīt vai ko tas nozīmē.
Pēkšņi izdzirdu priecīgas balsis, kas runāja par to, ka esot balonu migrācija, ka pirmais jau ir noķerts. Man apkaŗt sanāca mazs pulciņš ļoti dažādu cilvēku, kas priecīgi skatījās uz manu ziedu. Tad viens teica, ka šis man der, bet viņš uzskatot, ka es varu atrast labāku sev. Vai es negribētu dot viņam, jo šis viņam esot gandrīz ideāls? Piebilda, ka ja es negribu tālāk meklēt, viņš neapvainosies, bet šis esot pirmais, izvēle vēl liela, varbūt gribu tomēr viņam dot, jo man noteikti būs atbilstošāks. Skatījos uz ziedu un sapratu, ka viņam taisnība. Zieds piestāvēja viņam daudz labāk nekā man. Atdevu savu balonu vīrietim, kurš uzreiz likās tāds kā pilnīgāks, kā skaistāks, it kā zieds aizpildītu kādu tukšumu viņā. Man tas tik labi nestrādāja, lai gan sajūta bija laba ar šo ziedu.
Viena jauna meitene mani apsveica ar to, ka esmu noķērusi pirmo balonu. Tā esot laba zīme jaunpienācējai. Jautāja, kur es dzīvoju. Es atbildēju, ka to gan nezinu, jo tikko šeit nonācu. Tas bariņu priecīgi satrauca, viņi teica, ka tad jau tas ir vēl izcilāk, ja es vēl bez mājas esot noķērusi pirmo balonu, nezinādama, kas tas ir. Visi sāka skatīties apkārt, likās, ka viņi meklēja, uz kuru pusi mani sauc, kura no mājiņām būs mana. Es arī sāku tā kā viegli just virzienu, visi pagriezāmies, un no tās puses iznāca Viņš - mans tumsas princis, Velns, Erebuss, Raganu maģistrs - savā vismīļākajā, maigākajā formā. To viņš pieņem, ja ir ļoti mīlīgi noskaņots, ja negrib neko man mācīt, tikai pavadīt laiku ar mani, un ja viņš grib smaidīt. Citas viņa formas gandrīz nesmaida, un neviena nesmejas, izņemot rūgtus, ciniski izsmējīgus smieklus bez jautrības. Tomēr ne šis Viņš. Šis smaida daudz, bet nesmejas.
Viņš teica, ka es nākšu dzīvot pie viņa, jo esmu viņa sieva. Tas izsauca neizpratni, tādu kā satraukumu, likās, ka kaut kas tajā nebija pareizi vai nebija tā pieņemts, bet neviens neiebilda. Viņš tuvu klāt nenāca, bet pamāja uz pusi, kur bija parādījušās dažas balonu lentas. Tas novērsa pārējo uzmanību no manis un tā, ka te kaut kas notiek neparasti, viņi aizskrēja pakaļ lentām. Es gribēju pieiet apsveicināties, bet Viņš pakāpās soli atpakaļ un teica, ka man ir jāatrod sev balons, tad lai nāku uz mūsu māju. Gandrīz jau pajautāju - bet tev taču nav balona, kad tu ķersi? Taču tad sapratu, cik muļķīgs tāds jautājums. Viņš taču ir pilnīgs, viņā nav tāda cauruma. Viņam trūkst kaut kā pavisam cita, un tieši tas iztrūkums arī ir viņa būtība, ko aizpildīt var tikai uz brīdi un vairāk arī nevajag.
Bija grūti novērst acis, bet es pagriezos un devos mežā, meklēt savu balonu. Jutu skaidri, kur ir māja, tāpēc nebaidījos iet tālu. Šur tur redzēju cilvēkus, kas meklēja lentas, bet nevienu balonu neredzēju. Gāju arvien tālāk, līdz mājas vairs nemanīja. Redzēju dažas lentas, bet tās vēl bija augstu, nebija nolaidušās tā, lai var noķert, un neviena arī nelikās tā vērta, lai kāptu kokā. Arvien labāk jutu šo pasauli un tās noteikumus. Salīdzināju visus balonus izjūtās ar krāsaino lotosu, jo zināju, ka neko zemāku nav vērts ķert. Katram šeit bija baloni, kas viņam atbilda un derēja, bet nebija vērts ķert pirmo. Domājot par Viņu, gribēju atrast pavisam labu balonu, kas mani papildinātu pēc iespējas labāk.
Gāju pa mežu, neko daudz nekoncentrēdamās, likās, ka balonu migrācija tikai vēl sākās. Paglaudīju dažus ļoti skaistus, spīdīgus meža kaķus, novēroju, kā vilki spelējās. Jutos diezgan neizpratnē, jo, lai gan pasaulē kaut ko jau sapratu, tas tomēr bija dīvaini šeit pēkšņi būt. Uztrauca arī tas, ka cilvēkiem likās, ka tajā, ka esmu Viņa sieva un iešu viņa mājā dzīvot, ir kaut kas dīvains. Uzmācās nelieli mazvērtības kompleksi. Nesapratu, kas tad tur dīvains, jo sievas faktu apzinājos kā patiesu. Tad domās ieraudzīju mājiņu, un tā bija ļoti maza. Droši vien tikai viena istaba un virtuve. Tad sapratu, ka viņi laikam zina, ka mājā vietas ir maz, un tātad Viņš vēlas tur dzīvot tikai ar mani, bez citām sievām. Samulsu par to, jo neesmu galvenā sieva. Es ilgi biju galvenā skolniece, mīļotā, kaut kas zem sievas, bet pirms pāris gadiem kļuvu par vienu no pēdējām sievām. It kā pakāpiens uz augšu, bet no otras puses tomēr tagad biju zemākā no augstākajām. Sapratu, ka uzaicinājums padzīvot divatā varētu būt neliels pakāpiens uz augšu.
Tā domādama ieraudzīju vairākas lentas tuvu citu no citas. Baloni lidoja it kā no centra katrs uz savu pusi, un es mēģināju izjust, kurš ir labākais, jo, kamēr es vienu pētītu, citi varētu aizlidot. Vislabākā jutās tumši rozā lenta ar gaiši rozā punktiņiem. Tā stipri izcēlās, jo lielākā daļa lentu bija vai nu baltas, vai ļoti gaišās krāsās. Noķēru to un vilku balonu lejā. Tā izrādījās liela, tumši brūna koka karote ar baltiem punktiņiem. Protams, ka koka tikai jēgas ziņā, patiesībā baloni bija puscaurspīdīgi, nemateriāli, veidoti tikai no gaismas. Sākumā apmulsu, jo jutu, ka karote tiešām man der, labāk par ziedu, bet zieds bija daudz skaistāks. Domāju, ko darīt ar karoti, un kāpēc man tā der, un tad jutu, ka tai ir saikne ar cepumiņiem, ko esmu kaut kad, kaut kur, kādā citā pasaulē un laikā Viņam cepusi. Nolēmu šo balonu pagaidām paturēt, bet vēl pameklēt labāku. Pēc sajūtām tas bija ļoti labs, bet cacīgi nespēju aizmirst skaisto ziedu. Likās, ka šis balons nav pietiekami vizuāli skaists.
Noķēru vēl pāris lentas, kur bija skaistāki baloni, bet tie neviens man nederēja labāk par karoti. Sāku jau pierast pie domas, ka pie šī būs jāpaliek, kad pēkšņi izjutu sev garām lidojam absolūtu piepildījumu. Gar plecu noglaudās gaiši sudrabaini zila lenta. Uzreiz palaidu vaļā karoti un ķēru šo lentu. Tā bija manējā, pa īstam, vienalga, kā izskatījās balons. Lēnām un uzmanīgi, stipri satraukta vilku to lejā un skatam parādījās spoži balta, atvērta grāmata ar zeltainiem burtiem. Lapas vējā plivinājās, ļaujot paskatīties uz fantastiskām zīmēm un brīnišķīgiem zelta attēliem. Pašķirstīt es nevarēju, bet lapas ik pa laikam atklāja ko jaunu. Neko konkrēti nesapratu ar prātu, bet tur iekšā bija viss, ko man vajadzēja. Šī bija ideāla atbilstība, mežā nebija labāka balona par šo.
Apsēdos mīkstajās sūnās un turēju sev priekšā šo grāmatu, kurai nevarēju pieskarties. Turēt rokās varēju tikai lentu. Apsēju to sev cieši ap roku, ļaujot grāmatai pacelties virs galvas. Tai patika labāk lidot pa gabalu. Jutos ļoti priecīga, likās, ka Viņš novērtēs, ka esmu noķērusi tik atbilstošu balonu. Tomēr bija tāda dīvaina sajūta iet uz mūsu māju. Mani vēl arvien satrauca, kāpēc tas citiem nepatika, vai drīzāk kāpēc tik ļoti izbrīnīja, ka tā ir mūsu. Visi zināja, ka Viņš nav tāds kā mēs pārējie, nelikās, ka viņi būtu padotie, bet izskatījās, ka Viņu cienīja. Kāpēc tad bija tāda attieksme? Droši vien, ka manis dēļ. Vai varbūt skauda. Tomēr devos mājās, jo nupat jau gluži nevaldāmi gribēju Viņu atkal satikt.
Iegāju pa tumši brūnās, mazās koka mājiņas durvīm mājīgā virtuvē. Te karote būtu labi piestāvējusi. Viss bija omulīgs, silts, mājīgs. Tālāk veda lielas divviru durvis. Iegāju istabā, un tajā bija tikai liels grāmatplaukts un milzīga gulta ar baldahīnu. Pa lielajiem logiem ieplūda saules stari, lai gan sienas bija tumšas, tomēr likās, ka viss sastāv no gaismas, tāpat kā mana grāmata. Viņš gulēja gultā cieši aizmidzis. Es ieritinājos Viņam blakām, mēģinādama būtu uzmanīga, bet viņš pamodās. Paskatījās uz mani ar savu silto skatienu, tad apskatīja grāmatu. Teica, ka tagad man lentu nevajag, ka grāmata ir pieradināta. Viņš noraisīja man no rokas zilo lentu un tā pazuda, bet grāmata palika peldam gaisā manā tuvumā. Tā bija mana un es viņas, tāpat kā es biju Viņa un viņš mans. Ieritinājos viņam rokās, ciešā, siltā kamoliņā. Jautāju, kāpēc cilvēkiem nepatīk, ka es te dzīvošu. Viņš atbildēja, ka nevis nepatīk, bet gan viņi to nesaprot. Viņi domājot par citām sievām, bet kad tad Viņam kādreiz būtu sevis pietrūcis? Viņš varēja dot visiem, kam gribēja. Kādu laiku ar mani, pēc tam ar citām un citiem. Uz šo brīdi es biju viņa sieva, kam visvairāk pievērst uzmanību. Uz kādu laiku. Pēc tam viņš palutinātu kādu citu vai atgrieztos savā lielajā pilī, kurā darbojas maģijas skola. Es kaut kā nespēju nomierināties, un viņš man vēlreiz atgādināja, ka esmu viņa sieva. Atgādināja ar nozīmi, ka man ir jābūt tā cienīgai. Ja viņš dod, es ņemu, nevis domāju, ko domā sveši cilvēki. Viņa izpildījumā tas nekad nav uzbrūkoši vai aizvainojoši. Tas vienkārši liek savākties un saprast, ka Viņam taisnība.
Tā arī mēs aizmigām. Kad jutu, ka jāmostas, jādodas projām, es noskūpstīju viņa rugājiem klāto vaigu, Viņš pa pusei pamodās, aplika man roku, es vēlreiz ieelpoju Viņa tumšo matu smaržu, un pamodos. Tomēr tur es vēl būšu kādu laiku, tajā maģiskajā mežā, kurā ir maza koka mājiņa, un kur mājo mana grāmata.