Fri, Aug. 30th, 2019, 09:01 pm
Āgenskalns un atmiņas kā tādas

Dažreiz es un arī citi ļaujam sabojāt sev kādas atmiņas, jo tās saistās ar kādu cilvēku vai notikumu, ko uztveram par "sliktu". Tomēr tā notiek arī ar atmiņām, kas nav saistītas tikai ar šo cilvēku vai notikumu, vai dzīves periodu. Es šodien piestrādāju pie tā, lai sajusto šo atšķirību, lai pagātne mazāk nomāktu. Es taču biju es, arī ārpus tā visa, ko nevaru atcerēties ar labām emocijām. Es tur biju klātesoša arī tad, ja vairums atmiņu saistās ar kādu citu.
Pastaigāju pa vecajām takām Āgeskalnā un Zasulaukā. Tur ES sāku strādāt zārku darbnīcā, tur ES pa jaukajām ieliņām gāju katru darba dienas rītu, barodama kaķīšus, kuriem ES devu vārdus. Pirmie gan ceļā bija Fenrirs un Nāgans, suņi aiz sētas. Nāgans bija muļķis, bet Fenrirs ļāva caur sētu paglaudīt purniņu. Tur bija Ofēlija, kas savā mazliet lempīgajā gaitā vienmēr steidzās apsveicināties, un arī šoreiz pie Ofēlijas mājas sēdēja trīskrāsaina kaķenīte, varbūt viņas meita vai mazmeita. Dažreiz tur bija arī Klementīne, arī trīskrāsaina. Tālāk dzīvoja vesels birums kaķu. Nebija neviena "vecā" kaķa, lai gan teorētiski kāds vēl varētu būt dzīvs. Pirmajā pagalmā dzīvoja Arfa ar muzikālo balsi. Tālāk Meinkūns un Freija - mana mīlule ar lielo deguntiņu. Vēl nedaudz tālāk Dūms un Kvēps, un pēdējā ielas mājā - Migla un Krēsla. Tālāk ceļš veda garām bērnudārzam pa priežu meža skupsniņu, kur ES vasarās noplūcu pa ābolam no baudīju īpaši lielās un skaistās ievas smaržu pavasaros vai slēpos no saules zem skaistā ozolīša zariem. Tagad vairs nav vecā dzeloņdrāšu sēta, bet gan jauna, kas ir apķēpāta. Vēl tālāk jau pie paša vecā darba dzīvoja Trakace, traki mīlīga kaķenīte, kas dažreiz nāca ciemos un lēca uz aukšu, lai tikai mīļo. Tur netālu ir jauna vai izremontēta māja, kas apkārtni padara citādāku, mājā vairs nav skaistumskopšanas salons, bet gan kaut kāds tehnikas veikals. Tomēr pagalmiņi ir vasaras beigu saulē tikpat idilliski un mierīgi.
Tad ES vairs tur nestrādāju, bet vieta bija iemīļota un ES pārvācos uz Atpūtas ielu 7. Tur tagad blakām ir jauna māja un sēta priekšā, uz durvīm var tikt tikai pa iemītu taciņu. Nav kopts, bet MANĀ vecajā logā tomēr sēdēja pelēks kaķis, tātad kāds tur dzīvo. Veco māju uz stūra ar Mazo Nometņu ielu remontē. Veikaliņš pretējā mājā izskatās tikpat šaubīgs kā pirms divpadsmit gadiem. Tramvajiem ir tikai viens vagoniņš, bet tas tikpat piemīlīgi šūpojas pie Āgenskalna tirgus uz līkuma.
Man patīk Āgenskalns un es atceros ar labām sajūtām, kā ES tur dzīvoju un strādāju. Es nevis mēs. Tā biju ES, un visam citam nav nozīmes, jo tas tikai sabojātu atmiņas.