Sanāca pauze, bet tas nekas. Nupat grāmatai jau finišs. Varēšu drīz noteikt datumu prezentācijai. Esmu ļoti lepna ar sevi. Man darbs liekas labs. Par pirmo es biju šaubīgāka, bet tagad esmu pārliecināta, ka būtībā rakstīt es māku. Arī slaveniem rakstniekiem gadās sliktākas grāmatas, pat ja man tā gadīsies, es tomēr pati sev jūtos, ka rakstīt es varu. Beidzot man par to ir pārliecība. Kad devu betām lasīt, pati jau jutu, ka pirmā grāmatas puse ir lēnāka, neveiksmīgāka par otro, tikai nezināju, kā to īsti labot. Pēc betu ieteikumiem man radās dažas ļoti labas idejas, un tagad es domāju, ka arī pirmā puse ir laba, lai gan pats labums tomēr ir otrajā. Tomēr kopumā darbs ir labs, un šobrīd visādu kucīšu izteikumi par to jau vairs mani tā neietekmētu. Redaktore izteica arī skarbus komentārus, kuriem ne visiem piekritu, bet daļai gan, un iekšā vienalga ir miers, jo es zinu, ka darbs ir labs. Man, draugiem, betām, par citiem nezinu. Tomēr prieks ir neizmērojams. Neiederos rakstnieku nepārliecinātajā vidū vairs :D