Mana maģijas prakse atkal palikusi novārtā, bet feju balle to atsvēra. Ir tas slavenais teiciens - meditē pusstundu dienā, izņemot, ja tev laika, tad meditē stundu. Man tā nekad nenotiek. Garīgā prakse ir pirmais, kas pazūd, ja ir stress un nav laika. Ja ir ilgstoša depresija, tad gan nē, tad es daru un palīdz. Nepareizi tā, gribētos to neatlikt sīkumu dēļ, bet kaut kā nav tās kapacitātes.
Brīdi likās, ka kaut kas galīgi nav kārtībā, bet laikam tikai nedaudz nevis galīgi.
Tagad ir pagrūti atgriezties ierastajā dzīvē. Visu laiku bija tas lielais mērķis priekšā. Tagad tāda īpašā punkta nav. Jāskatās, kā visu sakārtot. Jebkādi lēmumi, jebkā jauna uzsākšana - viss tika atlikts ar domu, ka nebūs laika un spēka. Tagad tas viss ir galā, laiks ir, spēks pamazām arī parādās. Palikusi tukšuma sajūta, bet jāizdomā kas vēl labs darāms.
Jāizlasa editores pārlabotā grāmata, gan jau tur būs pilns ar murgiem, kā pēc vēstules likās, bet ir vairāki punkti, kas varētu būt vērtīgi. Viņa esot noķērusi dažas vietas, kur tēli zina to, ko viņiem vēl nevajadzēja zināt, un tas ir tas, kam es editoru tiešām gribu - neatbilstības, nesakritības, nejēdzīgs taimlains.
Vēl jādomā, kur svinēt Jāņus. Variantu pagaidām nav, bet ļoti negribētos atkal nobumbulēt. Nu tā ka nu ļoti negribētos.