*
Tas bija apokalipses sapnis, viens no daudzajiem. Šajā es zināju, ka es piedzīvošu un pārdzīvošu apokalipsi, bet man nebija ne jausmas, kad tiesi tā pienāks. Man tomēr ir tikai 32, tāpēc tā tikpat labi varēja pienākt arī tad, kad man ir 102. Zināju, ka vismaz kādu laiku to pārdzīvošu un zināšu dažus mirkļus pirms. Tomēr es biju izlēmusi nekādā veidā savu dzīvi nemainīt, jo cik tad garus gadus var dzīvot bailēs?
Tā nu es biju aizbraukusi uz Angliju vai varbūt ko citu, uz comic con vai kā nu tos sauc, kur var satikt aktierus uc slavenības, un šis bija The 100 pasākums. Zināju, ka satikšu Zaku Makgovanu un varēšu parunāties un nofotografēties. Tā nu es aizbraucu, pie sevis apzinoties, ka varu arī neatgriezties, bet nezināju, ko tad man reāli darīt ar to Aapokalipses informāciju. Tā nu es satiku Zaku, mēs runājāmies, viņš bija ļoti patīkams, kā jau par šo aktieri visi vienmēr saka, un tad es pēkšņi jūtu, ka nu ir klāt. Tajā brīdī man pieslēdzās viss, kā dēļ es to zināju - es sapratu, ka nepalikšu pēdējā, ka visu varēs sākt no sākuma. Mēs sazināsimies ar citiem, jo radiosakari vēl pastāv, un tad es nodošu visu iespējamo informāciju, ko zinu, lai varētu visu sākt no sākuma.
Es paskatījos Zaka jaukajā, smaidīgajā sejā un izlēmu glābt viņu, ja jau es nevaru glābt nevienu, kuru es mīlu. Teicu - panāc pie loga, redzēsi kaut ko interesantu. Viņam likās, ka esmu ko pamanījusi, bet es nebiju. Es vienkārši zināju, ka milzīgs zemes vilnis veļas mūsu virzienā, bet, kamēr viņš tur manu roku, viņš ir drošībā. Piegājām pie loga un tur jau tas bija - kā parasti tas vēlās uz mums mežonīgā ātrumā, nonesdams ēkas un kokus, un visu. Viņš paskatījās uz mani drīzāk pārsteigti nekā nobijies, jo es smaidīju. Saņēmu viņa roku un teicu "lec!", un mēs izlēcām pa logu, kur piezemējāmies lielā sniega kupenā. Aiz mums vilnis aizvēlās tālāk, bet šur tur tas brīnumainā kārtā bija atstājis kokus un mājas, bet visu pārklājis ar biezu sniega kartu. Mēs stāvējām sniega laukā, kur tikko bija pilsēta ar debesskrāpjiem.
Zaks ciesi turēja manu roku, jo izglabšanās bija neapšaubāmi brīnumaina. Es iesmējos un to atlaidu. Kā nekā es viņu nepazīstu, lai gan esmu tik ilgas stundas skatījusies uz viņa atveidotajiem tēliem - Roanu un Čārlzu.
Man patika, k viņš nebija nobijies, tikai saraukts. Pateicu, ka man ļoti žēl, bet viņa ģimene - sieva un meitiņas, kā arī visi radi ir miruši. Ka arī mans vīrs un visi citi, ko mīlu, ir miruši, jo lielākā daļa Eiropas ir nonesta pilnībā. Mēs bijām uz tās robežas, kur vilnis gāja pāri jau ar nelielu spēku. Jutu, ka šeit, Anglijā un visvairāk Eiropai pretējā pusē ir dzīvi cilvēki, bet civilizācija ir pilnīgi sagrauta. Nebija iespējams kaut kā turpināt šo visu. Mēs vairāku kvadrātkilometru platībā bijām vienīgie dzīvie. Citur bija nedaudz labāk, bet vienalga viss bija sagrauts. Teicu, ka man ir plāns, ka, ja viņš turēsies ar mani, mēs izdzīvosim, jo man ir jākļūst par pasaules karalieni, kas vada jaunu dzīvi. Viņš neko neatbildēja, tikai skumji skatījās uz mani.
"Tu te esi pilnīgi nejauši, Zak, bet tu vari palikt ar mani, un vismaz pāris gadus man tuvumā būs drošākā vieta Zemes virsū. Pēc tam kas notiks, tas notiks."
Viņš pamāja ar galvu. Mēs gājām uz priekšu, kur es jutu, ka ir palikušas kaut kādas mājas. Mums virs galvām parādījās nākotnes cilvēku kosmoskuģi, kuri apšaudīja visas lielākās ēkas, kas vēl bija palikušas. Mēs iznīcinājām paši savu pagātni, jo nākotne, no kuras viņi nāca, bija pārāk šausmīga. Viņi restartēja paši sevi, jo bija nepiedodama kļūda. Tie nebija nekādi citplanētieši, tie bijām mēs paši, kas vairs nespējām sadzīvot ar savu pagātni.
Zaks tagad satrūkās, bet es nepievērsu uzmanību. Es biju ieraudzījusi domās baltu ķieģeļu mājiņu, kas bija kaut kur priekšā. Tā būs mūsu. Aizgājām līdz tai, Zaks neko nerunāja, es viņu ievedu iekšā, uzreiz atradu ēdienu, sāku to gatavot. Viņš uz mani skatījās ar dīvainu skatienu, jo es zināju, kur bija māja, zināju, kas notiek, pat zināju, aiz kurām durvīm ir āboli. Paēdām un es sāku stāstīt, ka tā nav mana vaina, bet esmu zinājusi, kas notiks. Viņi man bija iedevuši jaunās pasaules plānu un nodrošinājuši to, ka būs iespēja to piepildīt. Teicu, ka viņi ir prom, anihilējušies, jo iznīcinājuši savu pagātni, tāpēc vairs nevar man likt kaut ko darīt. Prasīju, vai viņš domā, ka man vajag atļaut visam iet bojā vai tomēr kaut ko darīt ar šo viņu atsūtīto plānu. Viņš ilgi domāja un tad teica, ka vēlas, lai es daru. Tik vienkārši.
Mēs darījām. Sameklējām dzīvus palikušos, sazinājāmies ar citiem kontinentiem, es nodevu plānu par to, kā var izdzīvot un kas ir jāatceras, kādas kļūdas nevar pieļaut, citādāk nonāksim atkal turpat, kur viņi, tie citi mēs no nākotnes. Ne visi piekrita, bet es jutu, ka programma ir palaista. Civilizācija izdzīvos. Citādāka, sākot no sākuma, bet tomēr, cilvēki dzīvos un būs iespēja, ka mēs visu izdarīsim labāk.
Starplaikos mēs ar Zaku gatavojām ēst, viņam lai padevās, runājāmies ilgas stundas, aizstāvējām mūsu mājiņu no citiem, jokojāmies, nodarbojāmies ar seksu, skatījāmies zvaigznēs domājot par tiem, kas miruši. Runājām par to, cik ļoti nejauši tas notika. Man bija jādzīvo, bet man blakus bija tieši viņš, nejaušība manā dzīvē, nejaušība man blakām pasaules atjaunošanā. Nekad nebūtu izvēlējusies viņu, bet kādu citu, viņš patiesībā būtu labāk aizgājis bojā ar visu savu ģimeni, bet tā vietā viņš bija man blakus.
Teicu, ka mīlu viņu, ka viņš man ir kļuvis tuvs. Tā, pilnīgi nejauši. Viņš teica, ka nekad negribētu tā arī palikt ar mani, bet ka esmu viņam mīļa un tuva. Tecu, ka es arī negribētu, bet pagaidām tomēr mums ir labi tā, divatā. Viņš piekrita. Teicām, ka vienmēr viens otru aizstāvēsim un rūpēsimies, līdz pasaules galam, lai arī cik nejauši un bezjēdzīgi tas nebūtu. Es jutu, ka enerģija, kas mani apņem, pamazām izgaist. Ka nu jau es vairs neesmu neaizskarama un manā tuvumā nav drošāk, bet viņš teica, ka paliks ar mani. Tā arī mēs dzīvojām mazajā mājiņā, runājām par tiem, kas zaudēti, un jutāmies daudz tuvāki nekā jebkad ar viņiem. Tas bija dīvaini, bet pilnīgi saprotami un pareizi.
Kad modos, biju pa pusei vēl sapnī. Viņš man skatījās acīs un es teicu: "Atā, Zak. Bija jauki." Viņš mani noskūpstīja un apskāva, un tā es pamodos.
*
Tas skan kā kārtējais fangirl sapnis, bet tas bija pilnīgi citādāk. Tas bija par to, cik kaut kāds aktieris, skaists, foršs aktieris, ir pilnīga nejaušība, nulle manā dzīvē, un kā tieši no šīs nulles izaug visciešākās saites, lai gan mums nav neka kopīga.
Un kā ar tiem, ko mīlam, nekas nesanāk, jo pa vidu nav vis rēcošs, apokalipstisks zemes vilnis, bet gan vienkārši pasaulīga vienaldzība.