*
Tātad, es cenšos šobrīd iztēloties, kā tas būs, kad šis "viņa nomira" periods būs galā. Man tāds jau ir bijis, un toreiz tam pievienojās vēl arī "viņa ir kļuvusi par nelieti" periods, tāpēc es pieņemu, ka tas tāpēc bija smagāk. Nebija neviena, ar ko šīs sāpes dalīt, jo tā, ar ko vajadzētu spēt dalīt, bija pārvērtusies par nepieskaitāmu psihopāti (nu, vēl vairāk). Tagad man ir blakus cilvēks, kurš pieņem to visu emocionāli, bet nesākot vainot visu pasauli un mētāt apkārt derdzīgus komentārus.
Toreiz tas bija apmēram gads, šoreiz es kaut kā ceru, ka būs mazāk, bet manī nav lielas cerības, ka mazāk par pusgadu. Mēģinu izjust, kā tas būs jau tagad, bet pagaidām nesanāk. Pagaidām tādas iespējas nav. Ir tikai tas, kas ir, un kas liekas uz mūžu, bet es jau zinu, ka nav uz mūžu. Ja nebija toreiz, nebūs arī tagad. Jāmēģina to izjust katru dienu, lai atrastu to dienu, kad pa īstam tā vēl nebūs, bet kad uz brīdi es varēšu iedomāties, kā tas ir, kad, lai ko es darītu, fonā ir viņa un viņas nāve. Kad uz īsu brīdi tiešām galvā un sirdī būs pavisam kas cits. No sākuma uz brīdi, vēlāk jau ilgāk un ilgāk.
Midas nāves manī vairs nav. Kad es to konkrēti iedomājos, iedzeļ, un tas nekad nebeigsies, bet tajās fona sajūtās tā jau sen vairs nav. Tas tomēr bija pirms 9 gadiem, mēnesi pēc tam, kad paņēmām Sīru. Mīce un Tince tobrīd bija mani kaķi vairs tikai sajūtās. Ar kaķiem ir tā, ka viņi ir tikai klātesībā. Ar kaķiem nav jēgas runāt pa telefonu vai redzēt viņus video. Ja nevar paņemt rokās, viņu nav. Tos kaķus, ar ko es uzaugu, es mīlēju, bet, nedzīvojot ar tiem kopā un tikai apmeklējot, tās izjūtas ir citādākas. Tad nav vairs tā tukšuma visu laiku, bet tikai pirmās reizes, aizejot ciemos, un arī tas daudz ātrāk izbeidzas.
Tas tukšums, kas ir ar to, kurš ir ikdienā blakus, ir visdrausmīgākais. Ja zaudējam kādu, ko redzam dažas reizes gadā, tad, uzzinot par viņa nāvi, tā nav tik īsta, jo nekas jau nemainījās, pagaidām. Mainās tad, kad pienāk tā sajūta - nu, tagad es būtu viņu satikusi, bet vairs nav ko. Protams, tas viss ir tikai aptuveni, bet tomēr.
Visi citi kaķi vai nu pazuda bērnībā, kad visu uztver citādāk, un, tā kā ilgāku laiku vēl ir cerība, ka pārnāks, tad tas zaudējums it kā izstiepjas garumā. Nav tā viena punkta, kad zinātu, ka viss. Dažas dienas ļoti gaidi un ceri, pēc tam jau mazāk, un tad vienā dienā saproti, ka vairs neceri un negaidi, un tas sāp, bet ne tik ļoti. No citiem kaķiem es izvācos, ja tā var teikt, un vēl viens tika iedalīts otrai personai pēc šķiršanās. Ja es būtu sev dabūjusi to otru kaķi, tad ļoti ticams, ka vēl man sāpes būtu gājušas secen, jo tā kaķene vēl ir dzīva, un, cik zinu, zeļ un plaukst, jo viņai ir laba veselība, ne tā kā Sīrai, kura slimoja un slimoja.
Bet to es nenožēloju. Es Sīru ar visām viņas slimošanām un daudzajām reizēm, kad bija bail, ka zaudēšu, nemainītu ne pret vienu citu kaķi, pat ne tādu, kas vesels nodzīvotu 30 gadus (jā, ir bijuši tādi, es vēl arvien esmu jaunāka par pasaulē vecāko kaķi). Tie 9 gadi bija svētīti, un es neticu, ka vēl kādreiz tā būs, lai arī man vēl būtu daudz kaķu. Tāda svētība, kā no Sīras, ir par labu šai pasaulei un par labu man. Tik perfektas būtnes mēs nesatiekam vairāk par vienu reizi mūžā.
Cerēt jau var, bet ticēt es tam neticu. Mida un Muka bija divi pārējie kaķi, kas bija īpašāki par citiem, bet Sīrai pat viņas klāt nestāvēja.
Sīra bija dievība, kuru varēja paņemt zem segas un samīļot.