*
Tas lielais notikums būs septembra vidū, un oficiāli man ir palicis visai nedaudz (lai gan nozīmīgs), ko darīt. Tomēr es gribu sagatavoties daudz labāk. Man ir pašai savi plāni, ko es līdz tam gribu izdarīt. Tas nav maz, bet pagaidām laika pietiek. Ja es likšu vēl idejas klāt, tad es droši gan nezinu, tāpat ja kaut kāda iemesla dēļ sākšu prokrastinēt, bet pagaidām viss ir tā, kā vajag.
Skolotājs ir ar mani apmierināts, iniciācijas datums ir man rezervēts ļoti īpaši.
*
Viens jautājums ir - ko es no tā esmu ieguvusi, no tiem 13 mēnešiem mācību? Daudz. Gribas tā pie sevis uzskaitīt.
*
1. Miers dvēselē. Tas ir pats svarīgākais. Senāk es domāju, ka diez vai tie cilvēki, kas saka, ka pašos tumšākajos brīžos vēršas pie dieviem, meditē, piekopj visas prakses, to tiešām var. Man likās, ka vairāk tā tikai saka, ka patiesībā to dara tad, kad laika ietekmē jau ir labāk. Tagad es ticu, ka var. Pat pašos ļaunākajos brīžos es tiešām spēju piekopt pašas svarīgākās Feri prakses, un man kļūst labāk. Pilnīgi fiziski labāk. Es vairs neesmu nonākusi nevienā ilgstoši drausmīgā stāvoklī, kurā kļūtu bezpalīdzīga, jo nespētu sevi savākt. Uz kādu brīdi jā, bet nekad vairs tādā ilgstošā bedrē. Uz brīdi nesavākties ir ok, tas ir cilvēcīgi, bet ilgtermiņā es esmu iemācījusies "we do not codle weekness". Man ir vēl tāls ceļš līdz dzelzs pentakla realizācijai, bet pirmie solī ir sperti tādā ātrumā, kādu es no sevis negaidīju.
2. Bauda dvēselē. Ar to visu strādāt ir bauda, kas tik ātri nepagaist. Pēc praksēm es ilgstoši jūtos labi, pat ļoti labi. Regulāri veicot vingrinājumus, es esmu atradusi, ka man tiešām uzlabojas dzīves kvalitāte. Es vairāk smaidu, man vienmēr ir kaut kas tāds padomā, kas iepriecinās. Šis nedarbojas tik absolūti, jo dažreiz kaut kā tomēr negribas un nesanāk, bet lielu daļu laika es spēju sev uzlabot garastāvokli un dzīves izjūtu.
3. Cilvēki. Tā komūna ir fantastiska. Tiešām "mani" cilvēki. Lai arī internetā, bet man ir sajūta, ka tomēr ir tādi kā es. Tādi līdz galam kā es, kā viena suga. Un, ja tādi ir, tad ir vairāk cerību tādus atrast arī dzīvē. Tā ir ļoti svarīga cerība.
4. Māksla. Feri ir mani iedvesmojusi mākslai un mākslinieciskai dzīves uztverei. Kad ar mani ir Zilā liesma, es radu dziļākas lietas.
5. Skolnieces. Manas fantastiskās, brīžiem nejēdzīgās un nesaprotamās skolnieces. Pieci cilvēki, kas ļoti dziļi klausās, ko es mācu, un kam tas acīmredzami palīdz un interesē. Es jūtos ļoti labi, kad varu viņām to dot. Mācot Feri elementus, es jūtos tā, ka pasniedzu ko īstu, dziļu un noderīgu, un man ļoti patīk ar to dalīties.
6. Kontakts. Daudz dziļāks kontakts ar Visu nekā jebkad. Sajūta, ka man ir vieta šajā trakomājā, un tā istabiņa, kas ir mana, ir gan šausmīga, pilna ar moku rīkiem un važām, gan arī pilna ar manis pašas un dabas radītu mākslu. Tajā ir ērts dīvāniņš, kurā baudīt spāņu zābakus. Tomēr taču labāk nekā gulēt uz asiem akmeņiem.
7. Vieglums. Viss šķiet mazlietiņ vieglāk. Kaut kā ir nedaudz vieglāk vilkt iekšā un ārā gaisu. Nedaudz, ļoti nedaudz, bet tas dzīves smagums līdz ar visām praksēm mazinās. Tā no sirds varu teikt, ka ir vieglāk. Nu tiešām ir. Par kripatiņu, bet es ticu, ka vēl pāris kripatiņas var likt klāt, un tad jau būs varbūt par veselu tējkaroti nost no Visuma smaguma. Un tas ir vienkārši vareni.
*
Kopumā daudz. Tiešām daudz. Feri ir tieši man.