Nē. Man ir dzīve.
Tomēr ir tā, ka pēc ilgāka pārtraukuma ir grūti atkal iešūpoties. Ne jau pēc nedēļas, nē, nedēļa ir ok, un patiesībā, ja pirms un pēc raksta kārtīgi, pat mēnesi var pārdzīvot, bet, ja sanāk ilgāk (kaut kādi vāri mēģinājumi drusku parakstīt neskaitās), tad kaut kā grūti atsākt. Smadzenes ir aizgājušas no tā visa. Var tajā brīdī atsākt atkal par to visu domāt, bet vairs nav tā nemitīgā procesa, kas bekgraundā notiek. Tas ir daudz neproduktīvāk, jo, kamēr atkal sāk notikt šis zemapziņas process, kas liek nepiemērotos brīžos bļaut "eurēka!!!", nav vajadzīgā zemapziņas atbalsta. Es vienmēr esmu bijusi "eurēka!" tika rakstniece un vispār cilvēks. Man visu laiku smadzenes ir pārnokaitētas, visu analizējot un domājot, zemapziņas procesi, kas rezultējas intuīcijas uzliesmojumos, ir ļoti izteikti. It kā kāds cits to būtu izdomājis un ielicis man galvā. Un tas nav tad, kad es saspringti domāju par to, nē, nemaz. Tas ir kaut kādos randomos brīžos.
Tagad domu par rakstāmo grāmatu vairs nav, izņemot, kad es par to tiešām apzināti domāju, un grūti sanāk pieslēgties. Tomēr dārza uzsākšanas sezona nekad neder rakstīšanai. Ir jārok, jālaista, jāravē un jāliek mietiņi, pie kā atstutēties nevis Aleksandriem, Randām un Viktoriem, bet zirņiem.