Pirmajās man ir viegli - man nav daudz iracionālu baiļu no kaut kā, un nevienas no tām tomēr nav ļoti spēcīgas. Man nav bail no zirnekļiem, lai gan ir bail no lodveida zibens, bet tās bailes nav ļoti ļaunas. No kā man ir visvairāk bail - no lielām fiziskām sāpēm, un galvenokārt, ja, piemēram, es būtu kaut kā ierobežota, kā piesieta, ieslodzīta šaurā telpā, un spīdzināta. Es droši zinu, ka, ja man ļoti sāpētu, es mierīgi izlektu pa logu vai kā citādāk to izbeigtu, bet būt piesietai un nespēt to izdarīt - jā, tas ir ļaunākais.
Un tad grūtākā daļa - psiholoģiskās bailes. Tomēr es izdomāju.
*
Man ir visvairāk bail iedomāties, ka es kādam esmu vairāk vajadzīga un mīlama, nekā patiesībā tas ir, un tad aplauzties, ka nē, neesmu vis, ne vajadzīga, ne mīlama, vai arī esmu, bet daudz mazāk nekā es iztēlojos.
*
No tā man ir fanātiski, drausmīgi bail. Es esmu to piedzīvojusi un nekad, nekad mūžā vairs nevēlos kaut ko tādu piedzīvot. Es nekad negribu, lai šī drošā saliņa, ka es kādam tomēr rūpu, tiek sadragāta, tāpēc man nekad mūžā vairs nebūs šīs drošās saliņas. Es nekad mūžā vairs neticēšu, ka es kādam esmu nopietni vajadzīga un ka kāds mani mīl. Labāk ir izturēties piesardzīgi, pieņemt kaut ko daudz zemāku, un tad katrs labs vārds vai dāvana, vai uzmanības izrādīšana ir kā jauks pārsteigums.
Nē, to es patiešām nekad, nekad mūžā vairs nevēlos piedzīvot, ne par kādu cenu, kaut vai atraujot sev kaut ko nozīmīgu.