Bet dažreiz izdedzis jumts paver ceļu uz debesīm. Pa to iekrīt sausas rudens lapas, un atkal ir kaut kas, kam degt, kas aizpilda tukšumu. Vajag tikai pietiekamu iemeslu aizšķilties, lai iekšā atkal valdītu siltums un dzīvība.
Vajag tikai atrast tādu iemeslu.
Ķīšezers ir neticami zils, tā krastos vēl arvien var atrast gliemežvākus. Kļavu lapas vēl nav pietiekami sarkanas, un visus kastaņus pa ceļam ir jau atplēsuši un izlasījuši bērni. Kas paliek manam iekšējajam bērnam? Tas pats viens, ko es vakar paņēmu pie mammas mājas.
Vai no kastaņiem var sakurt ugunskuru manā tukšajā mājā? Un no viena?
Šovakar man it kā gribas, it kā negribas sabiedrību. Varbūt gribas garu skype sarunu. Varbūt gribas vienkārši daudz gulēt. Nevaru saprast. Šī diena ir pārāk vēl zaļa, lai īsti sakristu ar manu iekšējo rudens sajūtu. Saule ir par spožu, man tajā jāšķauda.
Vislabāk es tagad ieritinātos kādam vai kādai blakus, dzertu tēju un ilgi, ilgi runātu. Visu vakaru. Šķirstītu vecus fotoalbumus un grimtu rudenīgumā. Bet no otras puses es atkal nevienu negribu.
Mana īpašā rudens pastaiga mani ir novedusi dīvainā garastāvoklī.
Gribas darīt kaut ko pavasarīgu, ātru un stulbu, bet reizē gribas palikt pavisam vienai. Vēl vairāk vienai kā parasti.