tethys_

Atklājās man svarīgas lietas, sarunā ar Viņu. To man jau mēģināja pierādīt mans Sātans, bet es to nesapratu. Kāpēc? Aiz savas loģikas.
Es esmu neaprakstāmā šokā un atklāsmes priekā par to visu!
Es esmu ļoti loģisks cilvēks. Jā, protams, ne jau bez savas devas "īpašas, neloģiskas" loģikas, bet jā, tā ir taisnība.
Viena lieta, kas to pierāda - es tiešām zinu, ko es gribu, reti kad es nezinu vai šaubos. Ja kaut kas akūti jāizlemj, man, protams, var būt vajadzīgs laiks, lai es saprastu, bet ikdienā un dzīvē vispār es ļoti labi zinu, ko es gribu. Izrādās, tas tā ar cilvēkiem nemaz tik bieži nav. Cilvēki nezina, ko viņi grib! Tik ļoti nezina, ka dzen sevi strupceļos un ved pa apvedceļiem, taču man manas vēlmes, mana kaislība - tā mani vienmēr ved taisni. Ne vienmēr apstākļu dēļ es visu varu dabūt, bet man vēlmes ved konkrētā virzienā un man reti ir jādomā, kur īsti es gribu doties. Man tas, ko es gribu, ir galvenais ceļa rādītājs. Izrādās, citiem tā nav. Viņi grib sazin ko un sazin kādu.
Mana loģika pierādās arī tajā, kāpēc man tik ļoti bieži liekas, ka cilvēki man melo. Daži to sauc par ielikšanu savos rāmīšos, bet nē, tie nav rāmīši, tā ir elementārā loģika. Redz, es darbojos loģiski. Manas vēlmes varbūt kādam arī liekas neloģiskas un iracionālas, bet, pieņemot tās par pamatu, es tālāk rīkojos strikti pēc tā, ko es gribu dabūt un pēc tā, kas ir mani dzīves pamati, manas vērtības, jo arī tās man ir ļoti skaidras. Redz, citiem tā nav, viņi bieži nesaprot, ko paši domā, viņi maina savu viedokli, viņi pēkšņi izlemj citādi, lokoties katras emocijas vējos, viņi ne tikai saka to, ko domā uz 5min, bet saka pat to, ko vispār nedomā, jo viņi paši nezina, ko viņi domā. Manā galā tas viss nonāk kā... meli. Jo man vienreiz saka vienu un citreiz citu, un bieži vien vārdi nesaskan ar darbiem. Es tad jūtos tā, ka man melo, bet šodien es sapratu, ka man nemelo, tas cilvēks pats vienkārši nezina, ko viņš domā un ko jūt, un saka to, ko ļoti drīz atkal pārdomā. Man tas liekas kā meli, lai gan tā nav. Es to nekad nebiju sapratusi. Tā ir mana lielā atklāsme šai dzīvē - nevis man speciāli melo, nevis vispār man daudz melo, vairāk kā citiem, bet es uztveru par meliem to, kas tādi nav.
Es dusmās un histērijā tiešām varu sarunāt to, ko es nedomāju, bet tas ir acīmredzami, ka es tajā brīdī neesmu pie sajēgas. Citiem izrādās tas tā var būt visu laiku. Man ir tā, ka ja es saku, es tā domāju. Es varu mainīt savu viedokli, ja man pienāk jauna informācija vai notiek kas īpašs, kas pierāda pretējo. Citādi mans viedoklis ir visai nemainīgs un mainās ļoti lēni, mainoties manām vispārējām dzīves vērtībām.
Protams, ka zinu pat konkrētus cilvēkus, kas iebildīs, jo jā, ir izņēmumi, dažreiz gadās citādāk, un arī ir cilvēki, kas teiks - tā vis nav, jo tu bieži sanīsties ar cilvēkiem, izdari ko drastisku, striktu un neatsaucamu. Jā, tā ir taisnība, es tā daru, bet es parasti to nenožēloju un neatsaucu. Jā, es mēdzu kaut ko nocirst spēji un drastiski, bet es to neesmu nožēlojusi. Tā ir bijusi mana skaidrā izvēle, mans lēmums, un tas parasti ir galīgs.
Es neesmu svārstīgs cilvēks. Es darbojos pēc principa, ko es parasti saku saviem klientiem - slikta izvēle, nepareiza izvēle ir labāka par nekādu izvēli. Stāvoklis, kurā cilvēks neizvēlas, paliek starp zemi un debesīm, ir ļoti, ļoti kaitīgs. Ir vajadzīgs pārdomu periods, es nemudinu uz neapdomību, nē, bet izvēle ir jāizdara, kaut vai tā būtu nepareiza. Tas, ka cilvēks svārstās un neizlemj, un simts reizes maina savu viedokli, tas nodara daudz vairāk kaitējuma, ja izlem, tad paliec pie sava, ja vien kaut kas objektīvi nemainās. Tieši tā es arī daru, un man tas ir pierādījies kā labs padoms. Kāpēc es spēju izdarīt izvēles, ir tas, ka es zinu, ko gribu, es izvēlos to, kas man maksimāli piepilda vēlmes. Dažreiz izvēle ir smaga vai nesakarīga, bet tā ir jāizdara un es to izdaru.
Izrādās, ka cilvēki ļoti mīl stāvēt pa vidu un neizdarīt nekādu izvēli, un mocīties un mocīties, un tas nav nekāds ļaunums vai nez kas, viņi vienkārši nav izlēmīgi un nespēj izdarīt skarbas, bet vajadzīgas izvēles.
Tāpat es sapratu, ka ne visiem, nē, ne tuvu visiem, pat mazai daļai ir mana brīvās izvēles un atbildības pašam par sevi filosofija. Es vienmēr uzskatu, ka tad, ja nav melots, nav pielietoti kaut kādi šantāžas vai psiholoģiskas smadzeņu skalošanas līdzekļi, ja runa nav par bērnu vai nepieskaitāmu cilvēku, tad padoma devējs nav atbildīgs par to, ka kāds viņa padomu ir pieņēmis un viņam ir slikti izgājis. Nevar kādu apsūdzēt, ka viņš "pierunāja" vai "lika" kaut ko darīt, jo katrs ir atbildīgs par savām izvēlēm. Nevar tā noņemt no sevis atbildību un pateikt, ka kāds cits ir vainīgs, pats balts un pūkains. Vispār es nesaprotu, kā kāds var visu laiku vainot padomdevējus, draugus, vecākus, audzināšanu un sabiedrību par savām izvēlēm. Ja kāds saredz, ka tā un tā būs labāk, tā ir paša cilvēka vaina, ja viņš tādu padomu pieņem, protams, izņemot gadījumu, ja padomdevējs ir to devis ļaunprātīgi vai krāpjoties.
Es nesaprotu, kāpēc cilvēki cenšas novelt atbildību uz jebko, tikai ne uz sevi? Kā var otram pārmest, ka viņš manipulē, ja runa nav par reālu šantāžu, meliem, savas reālās nevis iedomātās ietekmes izmantošanu?
Es esmu absolūti par katra paša izvēli, tās brīvību, un arī par pilnīgi neierobežotu atbildību par savu dzīvi un izvēlēm. Izrādās, citiem tā nav. To gan es biju pamanījusi, bet šīs parādības apmērus es neizpratu.
Cilvēki grib palīst kosmiskajai mātei zem brunčiem un palikt bērni, jo atbildība ir pieauguša cilvēka pazīme. Vienalga, ko kāds teica, vienalga, ko citi domāja, katra tava izvēle ir tava, atskaitot jau minētos gadījumus. Katra tava rīcība ir tikai un vienīgi tava rīcība. Aizbildināt var tikai bērnus un slimus cilvēkus.
Tāpēc es neciešu tādus izteicienus kā "man tā sanāca", "tā nu gadījās". Nē, "es tā izdarīju" un vēlreiz "es tā izdarīju". Man var būt visādi attaisnojumi un iemesli, bet tas nemaina faktu, ka es tā izdarīju. Kas notiek tālāk un kāpēc tā notika, tas ir cits jautājums, bet rīcība un izvēle bija mana.
Citi tā nedomā. Citi vaino audzināšanu un to, ka kāds kaut ko ieteica, to, ka galva sāpēja vai to, ka biezpienu ēda, un nevis tie ir paskaidrojumi, bet tas ir kā "to jau nemaz ne īsti ES darīju".
Es uzskatu, ka manipulēt nevar ar patiesību un savu viedokli. Nevar kādam ar patiesību un savu viedokli "pierunāt" vai "likt" kaut ko darīt. Ja cilvēks uzskata, ka viņam lika un viņu pierunāja, viņam ir tad jāatzīst, ka viņš nav pieaudzis, nav normāls, nav pieskaitāms, viņš ir atpalicis un būtībā viņam vajag aukli, viņš ir slims cilvēks.
Mums katram kādreiz gadās pārāk pakļauties citu spiedienam un mēs pieņemam nepareizu lēmumu, bet mums ir jāsaprot, ka tā bija tikai un vienīgi mūsu vaina un mūsu izvēle, un, ja cilvēks, kas iesaka, nekā ļauna nav gribējis un nav melojis un krāpies, viņš nav vainīgs. Katrs var izteikt viedokli par to, kā tev būtu jādara, bet izvēle ir tava.
Taču visi tā nedomā. Ir cilvēki, kas domā, ka ar patiesību un sava viedokļa izklāstīšanu kāds var manipulēt, uzspiest un vispār atbrīvot pašu darītāju no atbildības. Man nesaprotami. Tas ir pilnīgi pret maniem principiem un es sapratu, ka dzīvoju pasaulē, kas balstās uz citiem, uz bērnudārza principiem.
Es esmu vikāne līdz matu galiņiem, līdz kāju nagiem un līdz dvēseles dziļumiem, atbildīga pati par sevi. Vāja, kļūdaina, bet atbildīga par sevi un savu rīcību. Vikka un pagānisms vispār ir pieaugušo reliģija, tajā nav nekāda Sātana, kas var tevi kārdināt, nav tāda Dieva, kas zinātu vienīgo pareizo rīcību, jo tādas nav. Cilvēkam ir pilnā apmērā jāuzņemas darīt pašam un rēķināties ar sekām. Man ir grūti pieņemt, ka citiem tā nav un nav tik ļoti masveidīgi, ka man tas bija pārsteigums.
Es vēl arvien slikti saprotu popkultūrisko mainstreem domāšanu. Man ir sava, ļoti loģiska un sakārtota domāšana, un, saskaroties ar šo populāro izrīcību, visu augstākminēto, es jūtos pazudusi un nespēju to pareizi interpretēt.
Tur arī rodas mana nesaprašanās ar cilvēkiem, sajūta, ka man visi visu laiku melo, un aizvainojums, kad man mēģina uzgrūst svešu atbildību.
Smagi, bet man ļoti bija vajadzīgs to visu saprast.
Jā, es neesmu tikai emocionāls cilvēks, sirds cilvēks. Es esmu loģisks emocionāls cilvēks.
Jā.