Pašai vēl garš un neskaidrs ceļš priekšā, stopēšana, kaut aiz loga jau tumšs un gaišāks nekļūs...
Un esmu laimīga, kaut braucu nelaimes pēc. Aizvakar sapratu, izjutu un atkal pielietoju, ka laime ir pašā, un tikai ļoti smagi apstākļi un triecieni to padara vairumam neiespējamu. To nav viegli vienmēr apzināties, bet var.
Laime bieži ir izvēles jautājums, tāpat kā iekšējs miers. Kā jau mums gudri cilvēki saka, tikai mēs viņus saukājam par banāliem, cietsirdīgiem un visadi citādi, jo dziļi iekšā zinām, ka viņiem taisnība.
Ar smagi gļukojošu sirdi, elpas trūkumu, puspasauli, kas mani ienīst, es braucu stopēt caur melnu nakti pie kāda, kas vēlas man uzkraut vēl savas bēdas, jo es zinu, ka otrai puspasaulei ir vienalga, bet pa vidu, kur satiekas Iņ un Jan, uz tās līnijas, ir vesela pasaule, kas mīl mani. Un es šai pasaulei esmu vajadzīga, varu tai palīdzēt, ar visu to, kāda esmu. Ja es nomiršu te pa ceļam ar sirdslēkmi, es miršu laimīga, jo iemācījos saskatīt to, kas man ir, novērtēt iespējas, ko man dod dzīve, un sajust to, kāpēc dzīvoju. Jo man PATĪK.