| 246 (iepatikties) |
[9. Maijs 2021|23:49] |
atgriežos randiņu pasaulē, bet jūtos vainīga par katru sarunu, kurā esmu atbildējusi, bet sapratusi, ka sarunbiedrs mani neinteresē. par to, ka randiņš bija neveikls un kluss, lai gan es no savas puses centos (varēji taču pacensties vairāk, nu kas ir!). par to, ka pasviedu pa labi prikola pēc, bet izrādījās, ka es viņam patīku. šoreiz es pat nejūtu to ego paglaudīšanu, ko parasti dod iepazīšanās aplikācijas. jūtos tikai vainīga, ka nav izdevies iepatikties – vai ka ir izdevies iepatikties par daudz.
vismaz labās ziņas ir tādas, ka es laikam par savu ķermeni tomēr esmu augstās domās, jo vienmēr sagaidu, ka tiem vīriešiem es patikšu. lai gan iepriekš es viņiem, visticamāk, vienmēr esmu patikusi, jo pielāgojos, spoguļoju, meklēju veidus, kā piestāvēt. izskatam tur maza daļa. bet pēdējos mēnešos arvien biežāk skatos spogulī un dusmojos, ka "neviens nevar šo novērtēt". tas joprojām mijas ar "neviens nevarētu šo novērtēt", bet mazi solīši, mazi solīši.
un vēl modē arvien spēcīgāk nāk vēlie astoņdesmitie/agrīnie deviņdesmitie, un tas ir tēls, kurā es varu sevi iztēloties. jūtos ērtāk apģērbā kā tādā. varbūt arī kļūst vienalga, un tā ir emocija, kuras man trūkst.
tātad es mācos iepatikties pati sev. ja tā godīgi – neslikti sanāk. |
|
|
| Comments: |
Mjā, tā iepatikšanās, kad jūti, ka pašam nemaz tik ļoti nepatīk, vairs nedod tādu ego-boost kā agrāk. Rēgojas tikai neizbēgamās atšūšanas un ar to saistīto nepatīkamo sajūtu priekšnojautas.
apziņa, ka otram ir nepatīkami, ir izvirzījusies priekšplānā, un ļoti negribas to cilvēku pievilt. laikam tas ir ar "vecumu" – 20 gados ir vieglāk atrast citu interešu objektu nekā 30. un vilšanās sāp mazāk, jo tās piedzīvotas retāk. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}