šīs dienas domāju par vitalitāti; kaut kādā ziņā aizmirstais elements. vismaz manā dzīvē tas tā ir bijis. vitalitāte kā atsevišķa līnija. tās kultivēšana, nevis pakārtošana emocijām, prātam un pienākumiem.
alkohols un cukurs, piemēram, ir labi emocijām, bet slikti vitalitātei. pārstrādāšanās ir laba prātam un pienākumiem, bet slikta vitalitātei.
kāpēc vispār mēs esam spiesti sevi nolikt situācijās, kur jāizvēlas? kur kaut kas viens ir jādara uz kaut kā cita rēķina? kur ir sajūta, ka rūpes par vitalitāti ir luxury retrītiem un atvaļinājumiem