Šodien spāņi pamatīgi pārbaudīja manu pacietību. Tā kā zinājām, ka strādāsim bez pasniedzējas, jau vakar vienojāmies par plānu. Nolēmām trīs stundu nodarbībā izpildīt trīs uzdevumus... no kuriem šodien izpildījām tikai vienu. No trīs stundām vismaz divas tika runāts, turklāt runāts par tādām lietām, kuras būtu krietni vieglāk iemācīties, tās izpildot. Piemēram, divdesmit minūtes tika runāts par to kā mēs uznāksim, kamēr mēs reāli varējām pamēģināt uznākt. Pēc tam mēs balsojām kā kādam labāk turēt roku, sēdējām aplī, runājām vienā vietā, tad citā. Divas dāmas bija uzņēmušās vadību, bet tā vietā, lai pildītu režisora pienākumus, runāja un strīdējās savā starpā. Katru reizi, kad es mēģināju iebilst, tiku apklusināta (jo ko es vispār princese no Latvijas iedomājos).
Es nespēju saprast kā aktieri trešajā kursā var būt tik nedisciplinēti. Tagad man mazāk žēl, ka viņiem par šito nedod bakalauru, jo vispār jau tas ir tāds pulciņu līmenis. Ar Lindu nospriedām, ka viņiem vajadzētu uzsūtīt Rogu.
Protams, tagad nedaudz jūtos slikti par to, ka uztaisīju "neģīmi" (jēdziens, kuru mana mamma lieto, apzīmējot manu neapmierināto sejas izteiksmi), bet tas taču nav normāli. Pēc tam viena no minētajām dāmām man teica, ka nav ko dusmoties, jo, kad astoņi cilvēki strādā kopā. tā notiek. jā, mēdz gadīties, ka astoņi cilvēki nespēj vienoties par ideju, tomēr šis bija nedaudz citāds gadījums un mana latvietība to nevar izturēt.
vismaz viens no kursa biedriem, redzot, cik izbesītas esam, piedāvāja mums nopirkt biļetes uz mājām.
bet tad, kad es pārnācu šejienes mājās, pastkastītē atradu kartīti no Kristīnes ar ļoti skaistu dzejoli. ♥ |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
