Šodien nerakstīšu neko gudru, neko.. neko.. Tikai pirmdienas neveiksmju sēriju –

Ievada vietā – svētdien sarunāju vienu patīkamu pasākumu uz šo vakaru un aizgāju gulēt labā noskaņā.

Stāsts – pamodos ap diviem naktī ar zobu sāpēm, tās turpinājās līdz pat rītam pavadot manu bezmiegu ar maigu izsmieklu te saasinoties, te pārejot... Pret rītu kad laiks bija jau celties viņas smejoties atvadījās un ļāva man mierīgu sirdi celties, doties uz darbu. Muļķis es noticēdams, ka viņas prom uz neatgriešanos. Nonācis darbā viņas arī bija klāt. Paldies dievam, ka viņš stomatoloģijas institūtu iekārtojis man blakus ēkā. Izrāva! Protams, diena ir beigta, zvanu atsaku vakara pasākumu, bet ar cerību, ka tomēr rītu. Pa darbu vēl pāris stundas pastaigāju dažādu ripu un dziru iedarbībā vairāk redzot ilūzijas nekā īstenību. Tad mani aizsūtīja izgulēties. Tas bija noderīgi, sajutos pietiekoši normāli, lai sēstos pie auto stūres un godīgi brauktu mājās. Bet, protams, kā jau pirmdienā, cerības nokļūt laicīgi mājās izgaisa momentā, kad viens autobraucējs izdomāja ka vajagot viņam pa kreisi griezties uzreiz no labās joslas... Pēc trīs stundu gaidīšanas ieradās CP, atzina mani par vainīgu, jo, lūk, izvairījos viņam ieskriet sānos, bet tikai aizķēru piekabes āķi. Tā nu piesprieda man desmit latiņu naudassodu un varēju ripināt mājās. Tā nu tagad esmu mājās...

Secinājums – autobraucēji pie mums kļūst tikai trakāki [mani tai skaitā], zobārstiem ir jauna veida narkozes un man vairs nav jāzaudē filma.

Epiloga vietā – jūras brauciens jāatliek:/ patreiz domāju par alternatīvām, ja vien jūra tev nebija primārā... tad nāksies pagaidīt:)