10:53 pm
Sestdien pielādēju kaķim suņa bļodu ar pārtiku, izkasu kasti un pamāju ar rociņu. Atā, atā, pirmo reizi uz vairāk nekā 24 stundām.
Vilciens ir pilns kā siļķu bundža. Nolemjam blakus ņemt tikai smukos. Ja garām ies pievilcīga meitene vai pusis, vilksim pie sevis. Pēc minūtes pie mums piestāj divas meitenītes, gadus 16-17 vecas, ar sunīti - takša un vilka mežonīgās mīlas augli.
- Te brīvs?
- Sunītis ir ļoti smuks, - es saku. - Brīvs.
Pēc brīža suņuks nolaiza man vaigu.
- Kaut ko ļoti atgādina.
- Kaķiem ir asākas mēles.
- Mīkstais!!! - es ieraujojos. - Ņuņņa!!!
- Nu, jā, - nosēc vīrs - Lai cik asas mēles būtu kaķīšiem, viņi nevar sacensties ar tevi.
Pēc diendusa Saulkrastos man vispirms uznāk mežonīgas iensas un kakla sāpes. Cerams, ka alerģija pret putekļiem vai pelējuma sēnīti, nevis tuberkoloze. Pēc tam es izlēkāju dārzu un kļūstu par štata kroņu pinēju - pašai šķiet, ka sanācis vissmukāk vissmukāk visā pasaulē. Manam sapnim par jasmīnu vainadziņu gan nav lemts īstenoties, jo šogad Jāņi ir par vēlu, un visi jasmīni birst jau pie pirmā pieskāriena. Tad galdā tiek likts mežonīgi dārgais siers un visi citi labumi. Un skaļā nebalsī aurotas dziesmas - sākot ar "Par gadskārtu Jānītis nāca" un "Sazatiku puisīti tiltiņa galā, visi mani kauliņi tirpstini tirspt" un beidzot ar " Mani draugi - ceļa stabi" un "Ik katru sestdienas vakaru, arvien, arvien Pie Trīnes gāju klētiņā arvien, arvien". Ar šausmīgām skumjām secinu, ka neatceros ne "Jaunais puisītis līgavu ņēma, ņema, ņema, nepaņēma, ņēma - rādās gļuki", ne "Jodi jāja", ne citas fantastiskas dziesmas, ko dziedājām ar draugiem pirms gadiem diviem. Mana ideja - iet līdz jūrai - atbalstu nerod, un, fiksi zem ābeles norāvuši papardes ziedu, ejam gulēt ar cerību gulēt visu gadu.
Nākamajā rītā iestampājamies atkal vilcienā. Blakus man piesēžas jauneklis koši sarkanā krekliņā un zaļās saulesbrillēs, dzeltenām ūdensrozēm rokā. No viņa smird pēc sviedriem tā, ka elpa cērtas ciet. Kad konduktore viņam piebaksta pie pleca un lūdz pasniegt biļeti - pasniegt, nevis padod gredzentiņā sarullētu ap pirkstu, - viņš lepni noburšķ - "ja negovorju po latishki". Esmu gatava viņam maukt pa purslām, ka nemetas. Atradis, ar ko lepoties, debīlais smirdeklis.
Kaķis izrādās paraugbērns - nekas nav apgāzts, nekas nav sasists. Tikai tāda sajūta, ka pa mūsu prombūtnes laiku viņš ir izaudzis vēl lielāks.
Jāņi ir izdevušies.