Vienā no visjaukākajām pēcpusdienām viņš nogūlies savā istabā, kā tropiskā nometnē, kaut kur dziļi ziemā, apsedzas ar segu. Līdz ar miegu viss pārvēršas kā slidena upe. Istabas sienas. Noslienātās, zilganās sienas okeāna krāsā, liek domāt, ka šī vieta ir pasaules mierīgākais templis. Visapkārt vijas lieliska augsne sapņiem un komplimentiem. Šiem purpura sapņiem par bērnības ziedošām pilīm, hipnotiskām notīm, dimantiem, ceļojumiem pāri lavandu laukiem, zem duļķaina ūdens, tālāk zem akmeņiem un fantastiskiem dūraiņu ornamentiem.
Kaut kur pašā ziems vidū, bet varbūt citā pēcpusdienā sapņos cīnos ar sevi, kā reibstu tā dievinu, vairs neskrienu, es redzu, mēs sastāvam no šķidrumiem, nopietniem strāvojumiem, slepenām identitātēm, sarežģītiem mezgliem, noturīgām smaržvielām, kauliem un audumiem uz pelēkiem foniem, purpura acīm. Mēs varētu viens otru apēst, kā dzīvnieku veikalā. Pieskarties aukstiem pirkstgaliem. Saritināties krūškurvja iedobēs. Atvērties un Glabāt milzīgu prieku, ja paveiksies.
Es sailgojos ļoti pēkšņi. It kā dzeltena saule pavīd caur aizskariem, zāles stiebriņiem, vecām zilām debesīm. Kaut kur starp šodienu, vasaru un viņa purpura sapņiem. Šie sapņi kā smalki aizskari mīl karāties logos. Tie noritinās pār mani kā smags paklājs, kas negrib rītausmu. Esmu apsegusies un vēl saldi guļu. Es meklēju deserta karotes un salkanu krēmu pret saules apdegumiem, es zinu nākamo krāsu, kuru apēst, kaut ko saulainu, varbūt skābu. Tas ir viņa cidoniju dzeltenais mersedess! Kā pēdējais kadrs bez analīzes.
Atveru acis, aplaizu lūpas un ar kājām aizskaru vēso parketa grīdu kā deju zālē. Esmu uz gultas malas savā istabā. Nožāvājos- tas ir kā garlaicīgs žests, kad ķermenim trūkst skābekļa, pie tam- tas ir lipīgi. Lūdzu neslīdi tik ātri.. Ap mani līst okeāna sienas, tik aukstas kā jūra martā. Man saraujas nervu gali. Un es zinu, tev sniegs līdz palodzei. Būsim viltīgi. Mēs kādreiz sadosimies rokās.
Es tevi gaidu.

zem alter ego miss:stress x
17. okt 2009