vakar ap pusdienām bija tā interesanti tūjās. bijām jau gandrīz pavisam paēduši, sēdējām tur ap galdu tādā palielā kompānijā - ilze, viņas vecāki, es un vēl trīs citi viņas bijušie skolēni, kas visi par mani gadus piecus vecāki (karlīne, rūdolfs, anita), un ilze man un anitai jautāja, vai mēs savus brāļus uztverot kā radiniekus, vai arī kā draugus. jautājums mani pārsteidza nesagatavotu, un es samulsu, tad tas tika paplašināts uz vecākiem arī, un vienā brīdī es sāku kaut ko teikt, ka ar manu mammu jau vispār ... tad es apjuku un apklusu, un visi sāka smieties, domādami, ka tas ir mājiens uz to, ka mums ir kaut kādas nedraudzīgas vai sliktas attiecības, un tagad man tas šķiet vēl vairāk negaidīti, bet pāris sekunžu laikā es jutu, kā man acīs sariešas milzīgas asaras, es atvainojos, ātri pielēcu kājās, kamēr vēl neviens nebija pamanījis, aizskrēju uz gaiteni, kur ir tualete, apsēdos uz kāpnēm un sāku raudāt tik briesmīgi, ka kādu brīdi nevarēju paelpot. visa tā laimīgā ģimenes dzīve man apkārt, ar vecvecākiem, kas pieskata mazbērnus, ar ilzes mammu, ar kuru viņa var runāt par izlasītām grāmatām, kamēr man nav ne jausmas, kad mana mamma pēdējo reizi ir pat iedomājusies lasīt grāmatu, kas nav valodu mācību literatūra vai kaut kāds rakstiņš tām studijām, es domāju, tas varētu būt liels faktors šajā epizodē. pēdējā laikā gan, protams, es esmu kļuvusi kaut kāda jūtelīgāka par šo lietu, noteikti tāpēc, ka patiesībā jau jūtos ļoti vainīga, ka es aizbraukšu un pametīšu viņu te +/- vienu, jo brālis jau īpaši neiesaistās. tad es, kā jau man bieži raksturīgs, ātri nomierinājos, noslaucīju seju, un gāju atpakaļ smaidīgi pie galda, neviens neko nepamanīja.

bet vismaz tētis saka, ka mamma esot sākusi iet pie psihologa, un tas mani ļoti iepriecina.tajā pašā sarunā, kurā uzzināju šo, man nācās viņam skaidrot, ka nevar likt visu psihoterapiju vienā maisā un būt aizspriedumains pret terapiju kā tādu, jo tur dažādi virzieni viens no otra taču ir tik atšķirīgi kā putns no cūkas.