05 February 2011 @ 03:00 pm
sestdienas nav svētku dienas  
jā, pamodināta es tiku tikai ar pusstundas nokavēšanos, ap pusvienpadsmitiem, ar no telefōna atskaņotu traka krieva mūziku, kurai bija kaut kāds monotōns sausu bungu pavadījums un tas vīrietis kaut ko gaudoja pa virsu. no sākuma tas bija mazliet nepatīkami, tad tas iekļāvās manā sapnī par pūķiem un traktōriem, bet tad kļuva extremely irritating (jo tās bungas bija sasodīti monotōnas un vīrietis skanēja kā aizkauts), un man nācās celties augšā to live another beautiful day.
forši strīdējos ar māti pa telefōnu, lai aizstāvētu brāli
pa telefōnu ir vieglāk, jo nevar redzēt, kā viņa uzmet lūpu, kad tuvojas raudāšanas moments, un es zinu, ka man bija taisnība un viņas apgalvojumos daudzviet bija liels lōģikas trūkums, bet es zinu, ka it's mainly due to brain turning into rock-solid scar tissue
pa telefōnu var distancēties mazliet, un skaidrot argumentus holistiski, tikai diemžēl tas ne vienmēr nes gaidīto rezultātu, bet mierīga runāšana priecīgā balsī laikam kaut ko dod - vispār sāk likties, ka mamma dažbrīd mēdz kļūt par tādu kā dzīvnieciņu, kurš patiesībā neko īpaši nesaprot no tā, ko tu saki un arī pats neko jēdzīgu nespēj izdvest, un vienīgais, ko var darīt, ir iedvest tam kaut kādas izjūtas ar citām metōdēm, uzmanības novēršanu, balss toņa pielāgošanu
fucking zirgu vārdotājs, hell yeah.
but a lot of what happens still stings.

bet tagad varētu ēst picu un beidzot pievērsties tiem star wars, un kas būs tālāk, tad jau redzēs.