|
septembris 3., 2019
 | 20:07
gandrīz neizturēju šodienu, tā kā, bļe, biju divu minūšu attālumā, lai aizpistu prom no visa. bija visrēcīgākā pasniedzēja un visrēcīgākais čalis, tā kā, nu viņam varēja dzirdēt, ka viņā ir ieperinājusies un runā kaut kāda viela. apsēdos viņam blakus un no sišanas pa galdu uzminēju, ka viņš sit metallica-one. ne tā grūtāk atpazīstamā bungu partija, bet still.
rīt ir jāiet atpakaļ uz ofisu, un man tagad atkal ir slinkums mājās gatavot ēst jebbbko. nu mājās īsti arī nekā nav. bakaleja, garšvielas un asās mērces.
un jau otro reizi šonedēļ zvana itkā okei čalis, un arī piedāvā strādāt pie viņa ofisā. man godīgi sakot, tur baigi negribas, jo ir tas ofiss kurā es esmu, un es gribu tur būt, un tas pāārāk labi nav apvienojams , un es nemaz nemāku neko apvienot. izņemot diršanu, čurāšanu, telefona spaidīšanu, dziedāšanu un zobu tīrīšanu. vienlaicīgi. to gan es varu. un tad būtu jārunā ar cilvēkiem un jādomā kaut kādas atmazkas, ko es vēl dzīvē daru un kā izfanntazēt sev brīvo laiku (lai padarītu savas lietas, vai piestaigātu uz otru ofisu, vai frīlensotu). labprāt iemācītos runāt ar cilvēkiem, kurus es vēlos paturēt savā dzīvē. lai gam, kā jau pierādās, ar mācīšanos ir ļoti sūdīgi, un ar komunicēšanu tāpat. vienkārši smags kamols, garš ammm, pārkārtošanās krēslā, izmisīgs skatiens, iesākts nopietnais teikums (vai, ja ir kaut kāds troksnis fonā vai cits uzmanību novērsošs apstāklis, tad vienkārši bēdz), un tad kaut kāds stulbs joks un novirzīšanās. labi, tagad vismaz ir mati, nevar redzēt audis.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
