tātad vakar tā bija stunda, ko nācās nonīkt gaidot.
vilšanos sagādāja Aizpute. pagājušajā gadā tur atradu jauku ēstūzīti; tur bija tik simpātiski lielas porcijas, ka man pat bija grūtības ar tādām tikt galā. bet vakar lielo porciju vietā izbadējies cilvēks varēja vien apsveicināties ar slēgtām durvīm :( ek, E. Veidenbaums bez maz vai jāsāk citēt...
ēdām Kuldīgā.
pa ceļam uz Rīgu, kādā mežā vēl pirms Talsiem salasīju vīngliemežus. pēc dažām dienām būs man gastronomiskās izvirtības.
pie Amula ievācu baldriānu. jau paspēju pārliecināties, ka mana kaķe paliek tāda jokaina ar to lakstu "mīlinoties". bet vismaz ir izdevies piespiest to zvēru kustēties. viņa man ir dāma ar trndenci apresnoties, bet tas tikai un vienīgi nepareiza dzīvesveida dēļ (ēd un guļ).
un tad vēl es fotografēju, fotografēju, fotografēju... zemo purvu, pelēko kāpu, jūru, pamestas mājas, puskaltušus kokus un lakstus, lakstus, lakstus... arī dažus seškājauņus un vienkājaiņus, un laikam arī pa kādam divkājainim.
tad vēl man ir jāiemācās domāt. dažreiz tas noder. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
