es jau vairāk kā gadu kūkoju mammai apkārt, lai tak beidzot velkas pie ārsta. nē, neies, jo ko tad nu ārsts vispār var... protams, ka neko, ja jamā nav pat atrādījusies...
/nu epopeju ar to, kā man bija jāpanāk, lai viņa piekristu operācijai, kur jamās galva jānošņāpj, negribu pat pieminēt. šitie te, kas medicīnu ir pamācījušies, pacientojas, bļeģ, otvraķiķeļno/
tagad beidzot ir pierakstījusies uz vizīti. ceturtdien vilksies. izdomāja, ka beidzot jāiet, tikai pēc tam, kad pusi dienas pavadījusi bez dienasgaismas, bet tagad pasauli skata caur miglu... nu, bļeģ baba, dura un māsa tāda pati. abas ik pa dažām dienām tiekas; vienā pilsētas rajonā dzīvo. es te uz šito pilsētu tikai ik pa laiciņam atbraucu. mani klausīt neklausa, jo tak pašas gudras.
un vēl tagad nervozē ne par to, par ko būtu jāsatraucas, jo taču pizģeCPĪZĢEC būs ar mani, jo es taču esmu viens, brīvs un nesapārojies. ar mani ir pizģets... nu kāds pizģets no tā, ka esmu vēl jauns, brīvs un dabonams?! un nafig viņas abas tagad mēģina izplānot manu dzīvi un noorganizēt kaut ko, kas man vajadzīgs?... varbūt man vajag, lai jūs pašas par sevi beidzot rūpētos un ieklausītos manis teiktajā, nevis organizētu manu dzīvi pilnīgā pofigā par mani...
bļeģ, bļeģ, bļeģ!!! |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
