Man reizēm liekas, ka manā istabā spokojas. pirms aizmigšanas es skaidri dzirdu, kā kāds ar nagiem skrāpē paklāju, vienmēr pārbaudu - suns guļ man kājgalī, tātad tas nevar būt viņš. Pirms pāris naktīm uz sienas redzēju zaļgandzeltenu gaismas uzplaiksnījumu. Pat nezinu, vai tas ir saistīts ar vietu - gaismas es reizēm redzēju arī mūsu valdemārielas dzīvoklī. Agrāk man bija ļoti bail. Man taču vienbrīd (laikam, kad tikko biju pametusi studijas), bija reāla paranoja, es biju pārliecināta, ka mūsu dzīvokli ir apsēduši gari, pat uzaicināju mācītāju (reizēm, kad iedomājos, ka gribētu ar viņu aprunāties par homoseksualitāti, atceros to garu lietu un tad satraucos, ka viņš varētu padomāt, ka es esmu galīgi nojūgusies, par vēl dažiem cilvēkiem mani māc aizdomas, ka viņi varbūt tā domā). Bet tagad man vairs nav pārāk bail. Mazliet neomulīgi kļūst, kad vairākkārt sev pajautāju – tiešām, tas tagad notiek – es tiešām to dzirdu? Bet tas ir citādi. Tā nav panika. Īstenībā man ir diezgan vienalga. "It's just that, you know, some places are like people. Some "shine" and some don't." Varbūt kaut kā tā.