15 October 2013 @ 03:30 pm
 
Izskatās, ka būs man kas brohitisks, it kā iesnas un kakla nelāgā sajūta nav tik briesmīgi, kaut arī nepatīkami, bet, izejot ārā, jau pēc īsa brīža, esmu nosvīdusi un bez spēka (no parastām iesnām tā nekad nav). Ceru, ka man nav milzu temperatūra, nevaru to noskaidrot, bet nu manā uzvedībā jau tas neko nemainītu tāpat, kad man gribas gulēt, es guļu, kad liekas, ka ir spēks kaut ko darīt, tad es daru.
Un jā, es beidzot aizgāju pēc Džeralda pretriešanas kaklasiksnas. Man gribētos, lai visi tur īkšķus par to, lai šis nostrādātu. jo kaut kā ir jāpanāk, ka suns nonstopā nerej uz visu un visiem, man jau reizēm rodas šaubas, vai te vispār varēs ko līdzēt, bet nu principā taču šai ierīcei vajadzētu strādāt uz dzīvnieku, kam nekādas citas metodes un audzināšanas pasākumi riešanas sakarā nelīdz. Un es taču ar suni tik daudz noņemos, ceru, ka viņš iemācīsies labi uzvesties, līdz mēs atsāksim dživot paši savās mājās. Tipa, sunim jāiemācās uzvesties, man jāapgūst angļu valoda - man ir plāni un idejas, kaut tikai man pietiktu spēka to visu īstenot. Vispār jāsāk likt lietā savas smadzenes prātīgu lietu izdomāšanai un realizēšanai, citādi tās aiz bezdarbības ģenerē visādas stulbības, kuras es, protams, metos realizēt. Man reāli par visu to dīvaino ideju tapšanas procesu ir tāda sajūta, kā Kivirehks apraksta savā stāstā, kur tas džeks atdzīvināja visādus priekšmetus, un, kad tie sāka vazāties apkārt un radīt problēmas, cilvēki nāca pie viņa sūdzēties un jautāt, kāpēc viņš tā dara, uz ko atbildēja skanēja vienkārši: "darbs prasās padarāms". Man gandrīz visu laiku tā ir, un bieži tie ir visādi sūdi, ko es izdomāju un izveicu vienkārši tāpat.