Kad es eju uz veikalu, parasti pērku tikai kaut kādus vienus saldumus, ko ēst vēlāk, tajā pašā dienā, nu, vai arī vienus saldumus, ko ēst pa ceļam no veikala uz mājām, un vēl vienus, ko ēst vēlāk mājās -, piemēram, saldējumu un cepumus vai kaut kādu bulciņu un šokolādi. Cenšos nepirkt daudz saldumu vienā dienā. Jo, ja, piemēram, ieraugu, ka kaut kādiem saldumiem, kas man garšo, ir atlaide, vai vienkārši liekas, ka varētu nopirkt, piemēram, trīs cepumu iepakojumus, lai rīt un parīt varētu pēc saldumiem uz veikalu nenākt, pastāv diezgan liela iespēja, ka visi trīs iepakojumi tiks notiesāti tajā pašā vakarā. Tāpēc tā vairs nedaru un uz veikalu pēc saludmiem eju gandrīz katru dienu. Es vispār, īpaši mājās, ļoti daudz ēdu, jo man patīk ēst. Ja man gadījies uztaisīt vakariņās kaut ko garšīgu, es bieži vien izēdu visu katlu vai pannu vienā vakarā, pat ja ēdiena tur ir daudz, jo man vienkārši garšo.
Pirms trim vai četrām dienām biju veikalā un nezinkādu iemeslu dēļ tomēr atkal iegādājos vairāku veidu saldumus, tostarp iepakojumu ar papaijas gabaliņiem cukurā. Atnācu mājās un nolēmu papaiju likt nevis virtuves skapīti, kur parasti glabāju saldumus, bet gan atvilktnē, kur stāv makaroni, lēcas un tamlīdzīga pārtika, cerībā, ka varbūt es par papaiju uz kādu laiku aizmirsīšu un man izdosies to uzreiz neapēst. Un aizmirsu arī. Turklāt pat uz vairākām dienām. Tik ļoti aizmirsu, ka nopirku jaunus saldumus, jo biju droša, ka saldumu mājās vairs nav.
Šodien satikos ar studiju biedreni, ar kuru plānojam drīzumā doties stopēšanas braucienā, sēdējām kafejnīcā un plānojām: pārrunājot visādas praktiskas lietas, mēs kaut kādā brīdi runājām par līdzņemamo pārtiku un tika pieminēti rieksti un žāvēti augļi; un no apziņas dzīlēm man tūliņ pat iznira ārkārtīgi pacilājoša atklāsme, ka man taču mājās virtuves atvilktnē joprojām ir neatvērts iepakojums ar papaiju un, kad aiziešu mājās, es varēšu to ēst. (es jau ļoti, ļoti sen Stīvena Kinga grāmatā "Zvēru kapiņi" izlasīju, ka cilvēka smadzenes ir kā datora faili - cilvēks var atcerēties pilnīgi visu, kas ar viņu jebkad ir noticis, ja tikai sastopas ar impulsu, kas konkrētajam failam liek atkal izgaismoties. :D)
Pirms trim vai četrām dienām biju veikalā un nezinkādu iemeslu dēļ tomēr atkal iegādājos vairāku veidu saldumus, tostarp iepakojumu ar papaijas gabaliņiem cukurā. Atnācu mājās un nolēmu papaiju likt nevis virtuves skapīti, kur parasti glabāju saldumus, bet gan atvilktnē, kur stāv makaroni, lēcas un tamlīdzīga pārtika, cerībā, ka varbūt es par papaiju uz kādu laiku aizmirsīšu un man izdosies to uzreiz neapēst. Un aizmirsu arī. Turklāt pat uz vairākām dienām. Tik ļoti aizmirsu, ka nopirku jaunus saldumus, jo biju droša, ka saldumu mājās vairs nav.
Šodien satikos ar studiju biedreni, ar kuru plānojam drīzumā doties stopēšanas braucienā, sēdējām kafejnīcā un plānojām: pārrunājot visādas praktiskas lietas, mēs kaut kādā brīdi runājām par līdzņemamo pārtiku un tika pieminēti rieksti un žāvēti augļi; un no apziņas dzīlēm man tūliņ pat iznira ārkārtīgi pacilājoša atklāsme, ka man taču mājās virtuves atvilktnē joprojām ir neatvērts iepakojums ar papaiju un, kad aiziešu mājās, es varēšu to ēst. (es jau ļoti, ļoti sen Stīvena Kinga grāmatā "Zvēru kapiņi" izlasīju, ka cilvēka smadzenes ir kā datora faili - cilvēks var atcerēties pilnīgi visu, kas ar viņu jebkad ir noticis, ja tikai sastopas ar impulsu, kas konkrētajam failam liek atkal izgaismoties. :D)
Leave a comment