Luijs Aragons

ES ATKLĀŠU TEV LIELU NOSLĒPUMU

Es atklāšu tev lielu noslēpumu Laiks esi tu
Laiks ir sieviete Tam vajag
Lai pievērš uzmanību un lai apsēžas
Pie kājām Laiks ir kā tērps kas jānovelk
Laiks ir kā bezgalgari mati
Sasukāti
Kā spogulis ko elpa aizmiglo
Laiks esi tu kas guli rītausmā kad pamostos
Laiks tu kā nazis iedūries man rīklē
Ai kā izsacīt cik mokošs laiks kas nerit vairs
Cik mokošs laiks kas apstājies kā asinis kas zilās dzīslās stingst
Tas ir vēl ļaunāk nekā alkas nemūžam neremdinātās
Kā acu slāpes kad tu staigā telpā
Un zinu nedrīkst burvestību jaukt
Vēl ļaunāk nekā sajust tevi svešu
Un bēgošu
Ar domām citur un sirdi jau citā gadu simtenī
Ak Dievs cik vārdi smagi Man tomēr jāpasaka
par manu mīlestību pāri baudai par manu mīlestību kuru šodien vairs nespēj apdraudēt nekas

Tu man deniņos stundas sit
Ja tu neelpo jānosmok
Un tavi soļi manu miesu min

Es atklāšu tev lielu noslēpumu Katrs vārds
Uz manām lūpām ir lūdzošs ubags
Kam postā tavu roku vajag kas saplok melns un mazs zem tava skata
Un tāpēc saku es tik bieži ka tevi mīlu
Jo nav man tādas kristālspožas vārdu rotas ko tu ap kaklu liktu

Un nedusmojies ka šis teiciens banāls Tas ir
Tik ūdens vien kas netīkami šņāc kad lej to ugunī

Es atklāšu tev lielu noslēpumu Es neprotu
Par laiku runāt tavu līdzinieku
Es neprotu par tevi runāt Es izliekos
Tāpat kā tie kas stacijā uz perona vēl ilgi
Māj ar roku kad vilciens aizgājis
Un tikai jaunais asaru smagums delnai rimties liek

Es atklāšu tev lielu noslēpumu Man tevis bail
Man bail no tā kas tevi pavada pie logiem vakarā
No tavām kustībām un vārdiem kurus nepasaka
Man bail no laika ātri ritošā un gausā man tevis bail
Es atklāšu tev lielu noslēpumu Aizver durvis
Ir vieglāk nomirt nekā mīlēt
Un tāpēc uzņemos es dzīves mokas
Mīļā mana