Novembra piezīmes.Par sarkanbaltsarkanajiem.
« previous entry | next entry »
Nov. 20., 2012 | 06:21 pm
Tagad tik strauji kļūst tumšs. Nakts iezogas dienas gaismā kā nelūgts viesis, kas jau divas reizes ir klauvējis pie durvīm un nesaņēmies atbildi ir devies kā projām. Lai atgrieztos vēlreiz? Lai atgrieztos.
Es nezinu, kas klauvēja, kas dauzījās, kas tvēra pēc zvanīšanas ierīces - kuram/ai biju nepieciešama.
Šī bijusi gara nedēļa. Pa vidu svētkiem, kas latvju meitām un dēliem ļauj vien reizi gadā piespraust sarkanbaltsarkano pie krūtīm. Vienu reizi 365 dienās, ir kaut kas savienojošs. Smieklīgi. Pat skumji.
Sarkanbaltsarkanajam karogam jābūt krūtīs kā man, nevis pie krūts.
Kopīgā un saliedējošā kopā būšana Strēlnieku laukumā, lai vērotu naudas izšķiešanu gaisā salūta formā, pārsaldēja mani tik ļoti, ka n'tās tējas krūzes Delijā pat netika spējušas mani sasildīt. Un tās mazās liesmiņas lielajos svečturos, tik vien kā sildīja pirkstu galus, visu pārējo atstājot 18. novembra aukstuma apskāvienos.
Salauzta guļu savā galvaspilsētas Paradīzē. Visbeidzot ir tā, ka sāp viss, kas vien var sāpēt ķermenī. Un ja uz brīdi pāriet, tad tikai, lai atgrieztos atkal. Šoreiz spēcīgāk. Izteiktāk. Vairāk. Dziļāk.
Šī bijusi gara nedēļa - esot līķu kaudzei augšā, esmu redzējusi debesis. Ar katru dienu spēt noticēt, ka notiekošais ir kāda augstāka spēka vadīts virziens. Ja tikai pietiktu laika.. Mācos dzīvot šajā laikam pieskaitītajā vidē. Cenšos nekavēt un neierasties par ātru.
Es nezinu, kas klauvēja, kas dauzījās, kas tvēra pēc zvanīšanas ierīces - kuram/ai biju nepieciešama.
Šī bijusi gara nedēļa. Pa vidu svētkiem, kas latvju meitām un dēliem ļauj vien reizi gadā piespraust sarkanbaltsarkano pie krūtīm. Vienu reizi 365 dienās, ir kaut kas savienojošs. Smieklīgi. Pat skumji.
Sarkanbaltsarkanajam karogam jābūt krūtīs kā man, nevis pie krūts.
Kopīgā un saliedējošā kopā būšana Strēlnieku laukumā, lai vērotu naudas izšķiešanu gaisā salūta formā, pārsaldēja mani tik ļoti, ka n'tās tējas krūzes Delijā pat netika spējušas mani sasildīt. Un tās mazās liesmiņas lielajos svečturos, tik vien kā sildīja pirkstu galus, visu pārējo atstājot 18. novembra aukstuma apskāvienos.
Salauzta guļu savā galvaspilsētas Paradīzē. Visbeidzot ir tā, ka sāp viss, kas vien var sāpēt ķermenī. Un ja uz brīdi pāriet, tad tikai, lai atgrieztos atkal. Šoreiz spēcīgāk. Izteiktāk. Vairāk. Dziļāk.
Šī bijusi gara nedēļa - esot līķu kaudzei augšā, esmu redzējusi debesis. Ar katru dienu spēt noticēt, ka notiekošais ir kāda augstāka spēka vadīts virziens. Ja tikai pietiktu laika.. Mācos dzīvot šajā laikam pieskaitītajā vidē. Cenšos nekavēt un neierasties par ātru.