Pieklauvē un nāc iekšā -

Es gribu ticēt, ka zinu viņa slēptās domas. Tās es nolasu no acīm. Pretīmnākošas. Kā divi kosmosi, kuros man ļauts ielūkoties. Karsti. Paliekoši.

Vairāk kā desmit gadi kopš mūsu satikšanās. Toreiz naivi. Tagad karsti. Ugunīgi. Spēcīgi. Nešķiet nemaz, šo es zinu noteikti - viņš ir mana dvīņu liesma. Mana ticība īstenībai. Un es neesmu tikai ķermenis viņa klātbūtnē. Esmu kā uzvilkts loks un bultas ir tik asas. Mierīga, bet nospriegota. Karotāja. Viņa rokas ir mana vājā vieta.

Viņš ir tas, kuru es pamanītu ielās, starp pārējiem. Sajustu nostājoties blakus. Viņš ir tas ar kuru izstaigāt tagadnes ceļu. Nerokoties pagātnes bedrēs un nākotnes gaismās. Tagad un te. Mirklis mūžības.

Un tagad es vēlos ar viņu kopā izstaigāt Ziemassvētku tirdziņus. Dzert karstvīnu. Ēst ceptus kastaņus. Izkust apskāvienā. Un turpināt ticēt, ka mums pieder visa mūžība. Turpināt ticēt, ka gadi ir tikai skaitlis.

Kur ir attālums? Kur ir attālums, ja runa iet par sirdi? Jūtas nejūt attālumu. Viņš ir blakus pat neesot vienā valstī ar mani. Viņš ir mans vakars un mans rīts.
Es mīlu sajūtu, ka viņš ir manā pasaulē.