Nenovēršamība un Tā Otrā
Posted on 2014.10.16 at 13:10
Pelnu pilī šodien viesības paredzētas. Ieradīsies ļaudis no Margrietiņu, Lietus un Salmu pilīm. Sibilla, Vēsums un Skudra.
Sibilla ir maiga un intuitīva, viņas pils ir vasara, smaržas un empātija.
Vēsums ir plūstošs, nevērīgs un svaigs.
Skudra ir kustīgs, drosmīgs un komandas spēlētājs.
Kopā mēs esam laba tusiņu komanda. Mums veidojas ļoti interesanta komunikācija. Protams, ka Pelnu ielejā viss notiek skaistāk un interesantāk, gan manos neskaidrajos plānos, gan pagātnes pelnos, tomēr arī realitātē tas ir ļoti interesanti.
Vēsums atnesīs viskiju, kā jau par godu tam, ko svinam.
***
Nenovēršamība ir tas, ko mēs šeit svinēsim, lai gan citi to nezina. Viņiem liekas, ka es svinu kaut ko citu, bet es svinu tieši savu svēto Nenovēršamību. Ak, par to ir tik grūti iesākt runāt, bet, kad sāk... neesmu jau nekad sācis. Nevienam neesmu stāstījis šo konceptu. Neesmu to citiem saprotamos vārdos definējusi, nezinu, kā man sanāks.
Tātad... jāmēģina.
Nenovēršamība ir tas, kam būs būt, ko neviens nevar apturēt, tā ir lietu dabiskā kārtība. Nav runa par kaut ko daudz, nē. Galvenokārt ir runa par nāvi. Ir tas skaistas salīdzinājums - droši tu vari zināt tikai to, ka tu nomirsi, ka lai vai kas, bet nāve tev vēl būs. Pat tad, ja tu nomirsi nākamajā mirklī un nekas cits ar tevi vairs nenotiks, nāvi tev neviens nevar atņemt un tā notiks. Tāpat notiks sairšana, tagad vai pēc miljoniem gadu. Viss iet uz entropiju. Ja arī biosfēra kā dzīvs organisms cīnās pretim, tomēr tas viss beigsies. Nenovēršamība ir entropija, cilvēciskota.
Tai pretim stāv Tā Otrā. Tas ir kaut kas pilnīgi citādāks. Tas ir kaut kas uzspiests, kas mēģina izlikties par Nenovēršamību. Tie ir visi noteikumi, kas mēģina būt obligāti. Tas ir tad, kad kāds uzskata, ka man kaut kas ir jādara, jo tas ir mans pienākums. Es ienīstu pienākumus. Es ienīstu saistības, kurās kāds sāk no manis kaut ko prasīt un vēl ļaunāk - automātiski gaidīt.
Tā Otrā ir pilnīgs pretstats Nenovēršamībai, tā rada man stresu un iesveļ mani naidā. Nenovēršamība ir mana drošības sajūta, Tā Otrā - manas bailes, mans naids, mana norobežošanās.
Tāpēc es tā cienu pelnus un putekļus. Putekļi ir Nenoveršamība, visa galaiznākums, apsolītā sairšana, pelni - tas ir vēl kas skaistāks. Tas ir tad, kad es pati kaut ko sadedzinu un iznīcinu, lai ātrāk tiktu pie putekļiem. Tiem ir fundamentāla atšķirība, taču es cienu abus. Mana pilns ir Pelnu, jo es pats nīcinu visu, kas saistās ar obligātu celšanu, veidošanu, uzturēšanu un mīlēšanu.
Es varu celt un veidot, ja to gribu, jo Nenovēršamība tāpat to visu paņems. Tā ir visspēcīga, tas ir Dievs. Nāve nevis radīšana.