October 2019   01 02 03 04 05 06 07 08 09 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30 31

Lietus

Posted on 2015.07.22 at 12:41
Es dievinu šo vasaru, tā ir kā mana mūža mīla Vēsums. Viss ir izmircis, nebeidzams rudens. Viss pūst vēl pat nepaspējis izaugt. Viss virzās uz priekšu savā Nenovēršamajā ceļā pretim iznīcībai. Esmu mikla, izmircis un laimīga, ieritinājies starp slapjām melleņu mētrām, nosalusi un Nenovēršamā virzībā.
Mēs tiekamies nedaudz retāk, bet tas ir labi. Viņš turpina būt samulsis, viņš baidās.
Manā Pelnu pilī viss ir mierīgi, bet uguns gruzd. Tā rada jaunus pelnus, kuriem samirkt viņa nebeidzamajā lietū. Visa pasaule ir pielāgojusies mūsu neparastajai mīlai. Pie mājas kāds dedzina kūlu vienīgajā saulainajā dienā, bet pēkšņi uznāk lietus un izmērcē pelnus, apdzēš uguni, viss iesūcas zemē, kur to ēdīs sliekas un zemes sīkbūtnes.
Pasaule pilna simbolu.
Es vēl joprojām uzroku maijvaboļu kāpurus. Tie man tik ļoti patīk. Baltgani, brūnām galvām, jocīgām, mazām ķepiņām. Diez, kādā krāsā ir to dvēsele?
Es skatos uz katru mirkli savā dzīves filmā, un katru mirkli pēc tam, kad es par to domāju, kad tas beidzot notiek pa īstam manā galvā, es nevaru saprast, kā es esmu nonācis šādā situācijā, kad ir slapja, auksta un trūdu pilna vasara, un ir viņš, man lietainais draugs, mans ziemeļvējš, mans Vēsums.
Vai man tas bija paredzēts vai es pati to kaut kā izdarīju?
Es nezinu. Bet viņš ir mans un mums ir šī izlijusī vasara.
Cik ilgi?
Ne pārāk, es domāju.

Previous Entry  Next Entry