lmr

19:22: iestājeksāmenos klusi klausos spicos tusētājus, gleznoju voltēru zebras raksta apmetnī, rozā biksēs un ar koliņu rokā. un tās ilgās stundas stāvot un nerunājot galvā nāk tik daudz smieklīgu atmiņu.

naktīs gan murgoju. sapnī gulēju tukuma istabā, vecmamma pavēra manas durvis, istabā ielija koridora gaisma un viņa ar telefonu rokā, aiz viņas kalns ar radiniekiem, kas pa izgaismoto spraugu skatās uz mani gultā. viņa, izstiepusi telefonu uz manu pusi, spocīgi slīd un saka, ka valmieras mācītājam bijusi atklāsme, ka viņš esot noturējis sarunu ar mirušo vectēvu, un tagad viņš telefonā transā pārstāstot, ko viņš viņam teicis. un jo tuvāk viņa nāk, jo skaļāka kļūst balss no telefona. tā vectēva balsī stāsta, ka es vairs ilgi neizvilkšot un drīz jau viņam pievienošoties. jo tuvāk nāk, jo lielākas man bailes un jo vairāk es saprotu, ka tas ir sapnis, un jo vairāk es saprotu, ka tad, ja es tieši tajā brīdī nepamodīšos, es dzirdēšu visu, ko viņš gribēs teikt, ieskaitot to, kā es miršu, un cik ļoti, ļoti es to negribu dzirdēt. balss kļuva skaļāka, vecmammas seja ieplestu muti un šoka acīm izgaismota telefona ekrāna gaismā. es aizspiedu acis un ar visu savu spēku izspiedu sevi no sapņa 12 minūtes pirms modinātāja.