Kurvjzieža kontemplācijas

Dolce vita, dolce vita.

Veejsh manaa galvaa, veejsh manos brunchos.

Shampanietis un Ferraud saulesbrilles, sarkaniem raamiishiem - beidzot taadas, kaadas es gribeeju.

Ir tikpat dzestrs un dzidri saulains kaa Nicaa 22.decembrii. Iespeejams, 5. janvaarii arii bija taapat, bet es to nepamaniiju, jo man bija suurstoshi noraudaats gjiimis un aizpampushas acis. Sabruku uz benjkjiisha kaadaa krodzinjaa, pasuutiiju omleti un sarkanviinu. - Ei, Nikolaa, veel viens viins tavaa reekjinaa, - nobljaavaas krogusmeita. - Tam monssieur, tur, pie kamiina, shodien ir dzimshanas diena, vinjsh visiem uzsauc dzeerienus, - vinja paskaidroja, redzot manu jautaajosho skatienu.
Paceljot glaazi, uzsmaidiiju gaviljniekam. - Atnaaciet riit atkal, mademoiselle, iedzersim veel kaadu viinu - vinjsh teica. - Es riit nevareeshu atnaakt, es buushu pavisam citaa valstii - atbildeeju un atkal izpluudu asaraas.
Tur aiz juuras bija palikusi tumshzaljaa sala ar mirdzoshajaam virsotneem. Sala, kur mees ar trimdaa aizdziito Seneku reiz bijaam sadzeerushi viinu, kur savulaik cirtu galvas saraceenjiem, kur visa mana gjimene apmira no malaarijas, piu bella isula di u mondu, kura nebija gribeejusi laist mani projaam.

Nevienas valsts Civillikums neakceptee sievietes lauliibu ar salu, pat, ja starp vinjaam pastaav dziljas un abpuseejas juutas.:(

Izshnjaucu degunu, apeedu omleti, atgriezos lidostaa. Veel nezinaaju, cik druuma buus taa ziema, kuraa ielidoshu.
Tagad ir pagaajushi triis auksti, ljauni meeneshi. Samierinaajusies, pieradusi, gatava atspirgt.
Ir shampanietis un jaunas, skaistas saulesbrilles. Priekaa!