Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Labrīt! Sākusies trešā darba nedēļa, tātad - deviņpadsmitā no beigām. Gan jau ka izturēšu.
Vakardiena aizritēja senaizmirstās izjūtās - vienvienīga plosoša trauksme, ka Brīvdiena iet uz beigām, bet es nekādi nepagūstu būt laimīga un paveikt visu, kas jāpaveic, pirms atsācies 5 X 8,5 stundu ieslodzījums. Spindzēju pa dzīvokli, stenderēs triekdamās, gatavodama vienu kafiju pēc otras, gatavodamās te skriet, te vingrot, te lasīt, te rakstīt, te tulkot, te nagus lakot, te māju tīrīt. Rezultātu nepaveicu neko, vien mazliet paraudāju, pa telefonu papļāpāju, kā arī, traukus mazgādama, kastrētu Brāļu Ziemeļu balstiņā iešķībi padziedāju "...Ja tevi nemīl neviens,//Tad laikam jau nav, par ko mīlēt.." un citas bēdīgas dziesmiņas. Aiz loga bija aizlijusi pasaule, pilna klaiņojošiem kaķiem un nelaimīgiem cilvēkiem, vasara bija beigusies, jaunība - vēl senāk, priekšā tikai mazs strēķītis dzīves, pilns skaistām iespējām apceļot pasauli un radīt ko dižu, mana vienīgā un apburošā dzīve, kuru esmu sākusi iemainīt pret trauku mazgāšanu un kantorī sēdēšanu un nekādi nevaru apstāties. Visbeidzot satumsa un es laidos miegā, cenzdamās ignorēt faktu, ka nākamā diena būs pirmdiena.
Tagad pirmdiena ir klāt, un es jau jūtos labāk. Jo, raugi, ikviena pirmdiena ir pirmais solis uz piektdienu!
Powered by Sviesta Ciba