Jul. 30th, 2014 @ 11:38 pm .

brīvdienās konstatēju, ka man vairs nav bail lēni un ilgstoši skatīties acīs un nejūtos slikti, kad uz mani skatās. vēl ne tik sen tēvam vislaik prasīju 'kas ir?', kad viņš tāpat vien skatījās virsū.
un man ir pāris riktīgi krāsaini plastikāta auskari un gredzeni, ko nopirku. arī brīvdienās. nu es no rīta izvēlos gribamākos un ielieku. es, kas visu dzīvi ir turējusies tikai pie sudraba un kā uzlikusi ko vienu, tā nēsājusi līdz pazušanai... šo principu pārkāpjot labi ja 1x pusgadā, kad pucējoties jāuzliek pērles. nekādi grabuļi un bižutērijas. ha ha.
tas 'es' ir tāds relatīvs jēdziens, izrādās. kad skrubina nost uzdzīvoto, laikam jau katram apakšā varētu būt kaut kas dzīvs, pulsējošs, krāsains, viegls.
Par šo pukstu