22

tēvam pa dienu atzvanīju, šis vēlējās, lai aizbraucu viņam palīgā smiltis savest, par cik viņš taisa dīķi pašlaik. braukšu svētdien.

šodien mātei pacelt klausuli, kad sākām vilkt, bija kļūda, jo tieši sarunas laikā man sāka reibt galvā un bremzēties katrs vārds un viņa prasīja vai es varēšu viņai panākt pretī uz staciju un es teicu, ka es esmu ārā, tāpēc nezinu, šī teica, ka viņai esot bail iet vienai gar ezeru, es pateicu, ka nevaru runāt un ka atzvanisu un nometu. tieši tad man aizgāja širmis vispār ciet un viss sāka griezties un bija krēsla un bija gļuki. kad pēc nenosakāma laika, kuru es pavadīju, guļot stiklos, jo katra guļamvieta šķita kā Jaunavas paduse, mani piedabūja augšā, es gāju ar aizvērtām acīm, apķēris rokas ap Elzu un Evu atbalstam. tā nogājām pa nezinu kurieni līdz ambulances, līdz kurienai mani bija domāts pavadīt. tad mēs sapratām, ka gribam picu un gājām uz dropu un pasūtījām picu un sterva, kas tur strādāja, pretīgu skatienu mums sniedza, laikam nepatīk, ja nāk STUNDU pirms vēršanas ciet.
mēs gājām uz skeitparku pilnīgā tumsā ēst picu, kas, starp citu, bija ļoti garšīga.

man tagad ir vates galva un es ēdīšu banānus un dzeršu nu jau aukstu kafiju.
nesaki manai mammai, kuš