Pilnīgi apbrīnojami, cik spēcīga ir tieksme izolēties un norobežoties mazvērtīguma sajūtas iespaidā. Pat šo rakstot, man paliek neērti: "Kā man nav kauna te tagad čīkstēt un sūdzēties, jo galu galā
pie visām savām problēmām tikai es pats vien esmu vainīgs". Ir jau gan tas arguments, ka tas viss ir tikai iedomas, un ka tās neatbilst patiesībai. Bet stulbums tik tāds, ka visu savu dzīvi es nevis vienkārši ticēju šim savam mazvērtīgumam, nepietiekamībai, atpalicībai, bet man bija pilnīgi nepieciešams apzināties šo savu atpalicību, jo mērķis allaž ir bijis būt daudz labākam, spējīgākam, lietderīgākam. Tikai cerība, ka "gan jau kaut kad saņemšos un tad sasniegšu tos pietiekamības standartus", man līdz šim vispār ļāva pieņemt sevi savā līdzšinējā - nožēlojamā un atpalikušajā - stāvoklī. Kauns iet cilvēkos, bailes, ka citi atklās, cik patiesībā nelietderīgs sabiedrības loceklis esmu. Neļaut sev iesaistīties procesos, jo baidos kļūt par apgrūtinājumu (vai pat apdraudējumu) citiem cilvēkiem, par ko (atkal) es (pelnīti) tiktu sodīts. Bija tāda audzināšana metode, kurā nekad neslavina par panākumiem, bet koncentrējas uz to, kas netika izdarīts un ko varētu vēl labāk. Tā teikt - pieradināt cilvēku pie tā, lai vienmēr tiektos pēc arvien augstākām virsotnēm un sasniegumiem. Bet ko darīt, kad nedz fiziski, nedz mentāli nav tas spēks un izturība? Es nepieradu pie alkām pēc jauniem mērķiem un izaicinājumiem. Es pieradu pie tā, ka "neesmu pietiekami labs".
Bet tās ir tikai domas. Tad jau laiks un dzīve rādīs, kas ir patiess un kas ir tikai domas.