arvien vairāk es lietās saskatu tajās ielikto nodomu.
Skotijā bija tā, ka visi parki bija sterili un blakus esošais meža rezervāts, it kā dabas liegums, bet izbraukāts krustu šķērsu rūtiņrakstā un izķemmēts tā ka visur redz starp kokiem cauri un tāds kā tukšums jutās pa tais visās starpās. koki bija, bet meža vairs ne. daba jau it kā; ogas var aiziet salasīt. zaķi un stirnas bez maz vai pagalmā un delfīni pie mājas upē. sajūtās arī daudz svaiga gaisa, bet tomēr tajā mežā spoguļojās kaut kas fundamentāls. kaut kas ko cilvēki ir aizmirsuši, bet ir jau viss ok, jo aizmirsuši. Pašā Anglijā tik daudz plastmasas ēku ar plastmasas logiem, kuri neveras vaļā un plastmasas cilvēkiem. vistraumatiskākās bija ēkas, kur ja tu pat varētu atvērt logu, tas kas aiz loga ir bezizejas slēgta telpa ar tīklu uz jumta.