vakar ne vien remontēju savas pēdējās vecmāmiņas dārzamājas jumtu, ne vien šķirstīju viņas fotoalbumus, baudot arī komentārus, ne vien izvairījos no radu/viesu tīrasiņu labradorkucēna (3 kaķu lielumā) draudzīgajām siekalām, ne vien runājos par pašnāvnieku iecienītiem mežiem Japānā, kur atsevišķas vietējo grupas mēdz doties pastaigās kā pa skulptūrdārzu, bet arī atteicos pat teorētiski palīdzēt paziņam atrast, kur/kā iepirkt draudzenei suni (tīrasiņu vajag, protams!). nācās paskaidrot, ka, tā kā neatbalstu dzīvu radību tirgošanu un izmantošanu, man vajadzētu arī neiesaistīties šajos procesos pat pastarpināti (varbūt izņemot sabotāžu). pat ja neesmu ne dzīvnieka pircējs, ne pārdevējs, būdams starpnieks es tomēr ieliktu labu artavu šajā darījumā. savukārt, ja lūgtu palīdzēt tikt pie patversmes suņa - kāda runa, darīšu, kas būs manos spēkos.
sīkums, bet domu kurinošs.

p.s. ierakstu beidzu ar specefektu - telefona iemešanu naktssalātbļodā, juhū!