tomēr mūsu saikne mums abiem nozīmēja pārāk daudz, lai to visu vienā mirklī pārrautu, pat ja meli bija iemesls. Pēdējās septiņas dienas nodzīvoju viņa mājā, iepazinos ar viņa māti, māsu un māsas dēliem. Lielākoties pavadīju sauļojoties šūpuļtīklā mājas pagalmā vai arī braukājot pa ezeru kanoe laivā. Katru rītu pamošanās ilga vairākas stundas, jo mums nebija miera vienam no otra, tik ļoti gribējās būt blakus un visu laiku pieskarties. Tik daudz sarunu, tik daudz smieklu, tik daudz izpratnes. Piemēram, ejot pa mežu, es ieraugu lielu koku un uzrāpjos līdz pašai augšai, ignorējot riskus un bīstamību un viņš smejoties lien man pakaļ. Ir jautri un kopības sajūta. Savukārt mans draugs vienmēr dusmīgi apsauca mani un nemaz neļāva traki rāpties visur, jo tas ir bīstami, kur nu lai pats kaut kur līstu. Tā bērnišķīgā viegluma, plūduma un mirklīguma tik ļoti bija man pietrūcis. Tāpat arī braucot ar kanoe-nav obligāti rādīt airēšanas priekšnesumu un doties pēc iespējas ātrākā gaidā ar iedomātu konkurentu. ar jauno džeku mēs vienkārši nedaudz paairējām, tad izgūlāmies viens otram pretī un ļāvām laivai mierīgi nesties viļņos savā nodabā. tikmēr mēs atvērām aliņus un uztinām zaļo un ļāvāmies būt mierīgā harmonijas mirklī, maksimāli izjūtos apkārtesošo telpu. ir tik relaksējoši gulēt uz ūdens virsmas un klausīties ūdens viļņos un nedomāt neparko. ne par steigu, ne parādiem, attiecībām. tie brīži, kad laiks ir apstājies, tie brīži ir ļoti svarīgi.