Es vienreiz (oi nē, tikko atcerējos, ka divreiz) biju aizgājis uz hokeju arēnā. Tā jau neko sliktu nevar teikt, bet atceros, ka otrajā reizē visu trešo periodu nosēdēju domādams par to, ka, ja kaut viens no kaislīgajiem arēnas hokeja apmeklētājiem te tagad bļaustītos par to, ka redz kristīgajā baznīcā visa padarīšana esot tāda ķēmošanās, tad kārtīgam kristietim uz to būtu jāatbild ar "skabargu svešā acī redzi, baļķi savā - neredzi". Tas tādēļ, ka es kā tāds hokeja neticīgais, sēžot arēnā, sajutos kā baznīcā, kur visi zina, kad jāceļas, kad jātupstas, kad jāiet pie altāra, bet cilvēkam no malas tas viss izskatās maksimāli "kā jūs vispār zināt, ka šajā brīdī tieši tas ir jādara?!?!?". Tieši tāpat skatījos kā arēnā visi zina, kad jāaplaudē, kad jāsvilpj, kad jāsaka, ka tiesnesis ir muļķis, kad jāceļas kājās un jāaplaudē, kad jāceļas kājās un jāzākā tiesnesis, kad jāmet cepures laukumā un kad monētas utt.

Pieļauju, ka visa šī rituālu padarīšana ir arī citos sporta veidos, tomēr no basīša un futenes es sajēdzu nedaudz vairāk nekā no hokeja (kurā nepieciešami ndesmit atkārtojumi, lai vispār saprastu, kā un vai ripa nonāca vārtos. Un ja iesit mūsējie, tad tie vienmēr ir skaisti vāri un skaista piespēle, bet ja iesit pretinieki, tad tie vienmēr ir meh vārti un meh piespēle), tādēļ arī rituāli šķiet paši par sevi saprotami.

Un vēl man basītis arēnā patīk labāk tādēļ, ka uz to ierodas mazāk cilvēku un nav rindu uz točiņām.