šonakt atkal sapnī redzēju neprātīgi krītošas zvaigznes. iepriekšējā sapnī bija jāpieturās pie sētas vietā, kur lāčplēša iela iet kalnā, jo, lēni un smagi griežoties, zvaigznes kā putenis vērpās visapkārt, un zeme dejoja tām līdzi. šoreiz bija zvaigņu lietus. no sākuma viena zvaigzne, es kaut ko vēlējos, kaut ko tādu dīvinu un ārprātīgu, kā jau sapnī var vēlēties. tad sāka šaudīties vēl un vēl, arvien ātrāk. es atrados pļavā kopā ar draugiem, kaut kur kūrās ugunskurs. un bija laiks vēlēties visu, ko vien var ievēlēties.